Ar partiju apvienību Vienotība saistītā politiķe Sarmīte Ēlerte savā iepriekšējā dzī-vē – kad vēl vadīja laikrakstu Diena – allaž pieprasīja no politiķiem atklātību, caurspīdīgumu un tamlīdzīgas smalkas lietas.
Ēlertes orgāns ar baudu spiegoja politiķus, kad tie centās nolīst kaut kur klusi aprunāties. Dabiski, ka pikantā politiķu tikšanās pirms Valsts prezidenta kandidatūras izvēles kādā ēkā netālu no zoodārza, ļaužu apziņā pārvērtās par tikšanos zoodārzā, kur Valdi Zatleru ieteikuši ja ne gluži seski, bruņurupuči un hiēnas, tad oligarhi jau nu gan.
Ēlertes orgāns gluži kā plēsoņa asinis allaž ir jutis politiķu šaubas, vājuma brīžus, pārdomas pirms kādas izšķiršanās un izmantojis
šo labilo stāvokli, lai viņus sistu – pārmestu viņiem nešķīstu koķetēriju un tumšus nodomus. Tas, ka laikraksts tā dara, nav arī nemaz slikti – publikai ir jautri.
Tašu tagad Ēlerte pati ir spērusi savus pirmos soļus politikā un jau ar šiem pirmajiem soļiem demonstrē, ka negrasās piemērot sev to pašu mērauklu, ko agrāk ar lielu naidu lika klāt citiem. Kur tas laiks, kad eksredaktore jau ir nostājusies uz politikas takas, taču viņa joprojām nav atklājusi, kāda tad īsti būs viņas vieta un loma Vienotības triumfālajā gājienā uz 10. Saeimu. Izņemot vienu niansi – skaidrību, ka jaunu partiju Ēlerte nedibi-
nās –, visi pārējie jautājumi joprojām ir neskaidri. Pats interesantākais jautājums ir: kas tie tādi Ēlertes domubiedri, kuri nākšot ar viņu kopā plecu pie pleca ciešā ierindā un kurus pārējie Vienotības biedri jau gaida atplestām rokām, lai tik kļautu iekšā priekšvēlēšanu listē? Uz šo jautājumu Ēlerte neatbild vai atbild apmēram tā, ka tad, kad pateiks, tad arī pateiks.
Kā tad tā? Tad jau iznāk, ka no sabiedrības tiek slēpts, kas tie tādi, kas grasās skaistajā nākamībā būvēt tiltus un bibliotēkas, vadīt transporta un tranzīta nozari, maksāt pensijas un medmāsu algas un atdot trīs miljardus eiro Starptautiskajam valūtas fondam. Vienotības saiets notika Nacionālajā teātrī, bet par Valdi Zatleru vienojās zoodārzā. Nu un, kur atšķirība? Vai tad zoodārzs iznāk sliktāks par Nacionālo teātri, ja par tādām būtiskām lietām kā nākamās ministru un augstu ierēdņu vietas diskutē nevis zālē, bet kaut kur pa pagrabiem, skuķu mazenē, pažobeļu puskrēslā?
Kas par lietu? Nevar taču būt tā, ka Ēlertei nemaz nebūtu domubiedru vai ka viņi sarktu un kaunētos atklāt sabiedrībai, ka ir Ēlertes domubiedri. Suns laikam būs aprakts citur. Varētu būt tā, ka vienā jaukā dienā Ēlerte svinīgi paziņos, ka paziņos domubiedrus (tas ir, lai iznāktu divas preses ziņas). Un tad arī paziņos. Un visi no laimes apraudāsies, cik jauki, ka domubiedri nu ir zināmi. Taču līdz tam brīdim vēl jāpavazā ļaudis aiz deguna.
Tāda taktika.
Vēl var atgadīties, ka daudzi tie paši personāži, kas pēc laika manifestēsies kā Ēlertes domubiedri un startēs kā kandidāti no Vienotības saraksta 10. Saeimas vēlēšanās, pašlaik ļaužu priekšā nāk kā neatkarīgi eksperti, bezkaislīgi pētnieki, viedokļa paudēji no malas. Ej nu zini, varbūt Vienotības rindas kuplinās arī žurnālisti. Taču rakstīt vai runāt kā partijas cilvēkam ir viena lieta, bet būt trešajai personai, kas vērtē no malas, ir kas cits. Dabiski, ka šai trešajai personai ļaužu uzticība ir nesalīdzināmi lielāka – ļaudis domā, ka viedokļa paudējs izsakās neangažēti, nesaistīti, neietekmēti. Lūk, šo laiku starp šodienu un to dienu, kad domubiedri iznāks gaismā, Ēlertes grupējums aizgūtnēm izmantos propagandas nolūkiem – jo kāpēc gan aģitēt tieši un atklāti, ja to pašu var darīt slēpti, bet iedarbīgāk?
Tādā veidā tagad, pirms vēlēšanu skrējiena starta pistoles šāviena, Ēlerte savu komandu slēpj krūmos un aizgūtnēm rij dopingu, lai tiktu konkurentiem priekšā.