Sagaidot Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 31. gadadienu, augstākie Latvijas valsts apbalvojumi piešķirti cilvēkiem, kuri izcili kalpojuši Latvijas valstij un tautai un kuru nesavtīgais darbs stiprinājis mūsu valsts demokrātiju, tiesiskumu, drošību un labklājību, ieguldīts veselības aprūpē, izglītībā un kultūrā.
Tas ir jauki, jo liela daļa apbalvoto patiešām ir izcili. Taču tā īsti labi tomēr nav.
Lasot ordeni saņēmušo sarakstu, pamanāms, ka 12 tajā ir žurnālisti. Jā, vairums ir pazīstami, taču augstais Triju Zvaigžņu ordeņa komandiera vai virsnieka gods nedaudz tā kā kontrastē ar to, kas viņi ir.
Triju Zvaigžņu ordenim vajadzētu būt uz ļoti augsta plaukta - tam vajadzētu pienākties par varonību. Vai nu tad vēl par kaut ko ļoti, ļoti dižu, ko cilvēks veicis un par to ir kļuvis mīlēts Latvijā, un nesis labo Latvijas vārdu pasaulē.
Taču gadījumā ar Triju Zvaigžņu sasildītajiem žurnālistikas ordeņnešiem jāpabrīnās, kā viņi nesarkst no kauna, tiekot pielīdzināti varoņiem un diženajiem. Ir tāds Borisa Pasternaka dzejolis “Nav glīti būt slavenam”, kurā sacīts, ka ir kauns vienlaikus būt niecībai un būt visas publikas uzmanības centrā.
Virkne ordeņoto žurnālistu vismaz līdz šim nav darījuši to, par ko dabūjuši apbalvojumu. Drīzāk nevis demokrātiju ir stiprinājuši, bet kvalitatīvas un ētiskas žurnālistikas vietā teju vai trīs dekādes strādājuši politiskas propagandas druvā, vienā laidā melojot, kultivējot mītus un piemērojot dubultstandartus savējo un citu politiķu un politikas procesu vērtējumā.
Acīmredzot ir ļoti svarīgi, kas sēž pie ordeņu dalīšanas. Ordeņu kapitula kanclere ir Sarmīte Ēlerte - bijusī liela laikraksta redaktore, kura tagad ir politiķe. Viņa dod padomus Valsts prezidentam Egilam Levitam.
Ēlerte, tēlaini izsakoties, lielā plastmasas spainī ir atnesusi ordeņus un izdalījusi tos kā nozīmītes saviem bijušajiem darbiniekiem, mīluļiem par uzcītīgu kalpošanu.
Tas ir arī avansā. Ar Triju Zvaigžņu ordeni pašreizējā valdošā vara pielaizās un uzpērk žurnālistus, kuriem vajadzētu kritiski un objektīvi raudzīties uz norisēm valstī. Kā tagad viņi raudzīsies?
Tas ir lāča pakalpojums no valdošo politiķu puses, jo stipri vien sasien žurnālistu pirkstus un mēli. Kā tagad celsies roka kritizēt valdību? Tagad nevar teikt kaut ko sliktu par Valsts prezidentu, par “Attīstībai/Par!”, par “Jauno Vienotību”, par Jauno konservatīvo partiju, jo žurnālists ir ieaicināts šajās smalkajās aprindās par savējo. Viņš taču ir tik augstu novērtēts, ieskaitīts “vēstures pareizajā pusē”. Vai tagad viņš ies kost ordeņa devējam rokā?
Tautai nav paveicies ievēlēt sev labus priekšstāvjus, un pašreizējā valdība demonstrē atbaidošu haotismu un alkatību. Pat tik daudz nav spēts izdarīt, kā noorganizēt raitu kovidvakcināciju. Dēļ mazspējas pandēmijas ierobežošanā neizbēgami cietīs arī valsts konkurētspēja ekonomikā.
Un vēl teju vai katru nedēļu tiek pieņemti kādi likumi un lēmumi, kuriem paredzama graujoša ietekme daudzās nozarēs - tranzītā, transportā, tieslietās, izglītībā, komercbanku sektorā, tirdzniecībā un citur. Valdošie politiķi paši sev ir piešķīruši budžeta finansējumu, jau ir sākuši pievākt aizlienēto Eiropas kovidnaudu, bet Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieri un virsnieki priecājas par spožajām zvaigznēm pie krūts un neko sliktu tur neredz.
Sarmīte Ēlerte ir devalvējusi Triju Zvaigžņu ordeni līdz bļembakiem, ar ko apkarināt savus eksdarbiniekus. Drīz varbūt cītīgākajiem varai iztapējiem vairs nepietiks vietas ordeņiem un medaļām uz žaketes kā Brežņevam. Sava daļa atbildības par šo devalvāciju pienākas arī Valsts prezidentam Egilam Levitam. Jo viņš akceptē šo mainīšanos ar krekliņiem vienas komandas ietvaros.
