Pirms šā gada pašvaldību vēlēšanām liela daļa latvisko politiķu sarīkoja īstu histēriju – Latvijas krieviski runājošie pilsoņi ievēlēs pašvaldībās visādus lindermanus, osipovus, visādus pardzimtovalodiešus, ždanokiešus un tamlīdzīgus radikālā politiskā spārna pārstāvjus.
Latvijas pazušanu var glābt, tikai atbalstot vienotos un nacionālos, valdības kursa piekritējus. Kādi bija vēlēšanu rezultāti?
Latvijas vēlētāji, tostarp krieviski runājošie, izbalsoja radikāļus. Krievu tautības pilsoņi izvēlējās atbalstīt mērenos, tos, kas aicina un praksē īsteno konstruktīvu sadarbību ar latviešu partijām (protams, tikai ar tām, kuras vispār vēlas konstruktīvu sadarbību ar cittautiešiem). Latvijas pilsoņi – krievi ar savu balsojumu iepļaukāja radikāļus un izteikti promaskaviskos spēkus. Izrādās, ka lielāka daļa Latvijas pilsoņu – krievu vēlas vienkārši dzīvot, viņi nevēlas konfliktus un citas valsts iejaukšanos Latvijas lietās, bet vēlas veidot savu labklājību Latvijā un Eiropas Savienībā. Ja krievu vēlētāji pauž šādu nostāju, tad ar kādiem lozungiem Vienotības ēlertes vai Nacionālais bloks spēs nākotnē mobilizēt latvisko elektorātu, kurš balso par jebkuru politiķi, kas iebiedē vēlētājus, pareģojot, ka visa Latvija tūdaļ kļūs sarkana, vai stāstot pasakas, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins ir ļaunais Voldemorts, kurš naktis neguļ, jo domā, kā nožņaugt latvju tautas centienus pēc brīves un neatkarības. Taisnības labad, ja V. Putins tik tiešām vēlētos, lai latvju tauta zaudē neatkarību, tad viņam būtu visādi jāatbalsta nevis osipovi un lindermani, bet tieši tā politiskā šļura, kas tagad ir pie varas, jo ar katru dienu Latvijas politiskā elite iznīcina valstiskās neatkarības elementus citu pēc cita, lai arvien vairāk un vairāk izkausētu pēdējās latviskuma paliekas Eiropas konglomerātā.
Taču jautājums nav tikai par varas eliti. Līdzīga problēma ir arī daudziem patiesiem Latvijas patriotiem, kas ir dziļi pārliecināti, ka latviešos jāmodina pašapziņa un ka tieši krievisku fobiju periodiska uzkurināšana ir labākā metode, kā modināt latviešus cīnīties par valstiskuma atgūšanu. Var taču ar nelielu provokāciju likt Latvijas krieviem noraut masku, kas ir parādījusies pēc pašvaldību vēlēšanām. Īpaši tāpēc, ka deputāts Nikolajs Kabanovs par visām varītēm cenšas izprovocēt patriotiski domājošos uz kādu agresīvāku rīcību. Zināmā mērā Kabanova bezkaunībām centās atbildēt komponists Zigmars Liepiņš, kurš 22. jūlija intervijā Neatkarīgajai pauda aicinājumu turpmāk rīkot dziesmu svētkus tikai Uzvaras parkā, bet pirms tam tur esošo pieminekli Rīgas atbrīvotājiem pārceļot citur.
Komponists aicina pieminekli nespridzināt, jo tas būšot «rupji», bet labāka vieta piemineklim būtu «Ķīšezera viņā krastā».
Uz savu retorisko jautājumu, vai, īstenojot šādu ideju, «būs liels troksnis», Zigmars Liepiņš pats atbild: «Troksnis būs tikpat ilgi, cik ilgi bija kasīšanās par Tallinas Aļošas pieminekli.» Vienīgā problēma, kuru saskata Zigmars Liepiņš – piemineklis esot dikti liels, un to transportēt būs grūtāk nekā Tallinas Aļošu.
Ko te piebilst? Demokrātiskā valstī ikviens drīkst brīvi paust savus uzskatus.
Tikai jebkurai darbībai ir sava cena. VAS Latvijas dzelzceļš prezidents un valdes priekšsēdētājs Uģis Magonis šā gada janvārī intervijā Neatkarīgajai demonstrēja aprēķinus, ka katra tonna tranzīta kravas dod 10 latu lielus ienākumus ostām un pārvadātājiem. Igaunijas dzelzceļam bronzas karavīrs izmaksāja 20 miljonus tonnu kravu pārvadājumu katru gadu. No 2007. gada aprīļa, kad tika demontēts bronzas karavīrs, kas izraisīja daļēju Igaunijas tranzīta boikotu, Igaunijas uzņēmumu kopējie zaudējumi neiegūto ienākumu dēļ ir 1,2 miljardi latu, bet Igaunijas IKP sešu gadu laikā bez bronza zaldāta pārveidošanas būtu par 2,5–3 miljardiem latu lielāks. Uģis Magonis teic: «Igauņi zaudētās kravas vairāk nekad neatgūs. Pat tad, ja visas sankcijas atceltu, tik un tā kravas atpakaļ neatgriezīsies un investīcijas, kas tur veiktas, tostarp arī Krievijas investīcijas, daļēji ir zudušas, un tur neko nevar darīt. Tikai Latvijas politiķiem ir jāsaprot, ka tranzīta devums Igaunijas IKP bija ievērojami mazāks nekā Latvijai un līdz ar to ekonomiskās sekas Igaunijai nebija briesmīgas. Igaunija iztika un pārvarēja krīzes laiku bez Krievijas kravām. Latvijai transporta daļa ir vismaz 11% no IKP, bet, ņemot vērā blakus pakalpojumus, transporta daļa ir aptuveni 20% no IKP.»
Iespējams, ka ir estētiski un provokatīvi bīdīt pieminekļus kā šaha figūriņas kauliņus, tikai sekas no šāda politiskā šahs ir iespēja Kabanoviem atbildēt ar nākamo provokāciju. Tikai vai eskalācija, kas novestu pie jaunas bronzas zaldāta epopejas, nāks par labu Latvijai?
Ja politiķi ieklausīsies Zigmarā Liepiņā un steigs demontēt pieminekli, tad šāda lēmuma ekonomiskās sekas mums būs daudz lielākas nekā Igaunijai. Latvijā šāds politiskais cirks iniciētu ekonomisko krīzi, kas bez tiešiem ienākumu IKP un saņemto algu zudumiem izraisītu kārtējo emigrācijas vilni 20–40 tūkstošu cilvēku kopskaitā, mazinot jau tā kūstošas cerības noturēt latviešus savā valstī.