Pagājušajā nedēļā izglītības ministrs Roberts Ķīlis pieteica drosmīgu reformu sarakstu vidējai izglītībai.
Definēsim galvenos Roberta Ķīļa reformu virzienus. Reforma sāksies ar to, ka desmit līdz piecpadsmit mācību iestādēm tiks piedāvāts īstenot pilotprojektus, atļaujot tām brīvi mainīt stundu izkārtojuma principus, atļaujot pāriet uz moduļu sistēmu, mainīt brīvlaiku izkārtojumu un palielināt tehnoloģiju izmantošanu mācību procesā.
Ķīlis vēlas palielināt vecāku ietekmi un līdzdalību mācību procesā. Vecāki varēšot paši izlemt, ko mācīt un ko nemācīt. Mācību programmas kļūs brīvas un varēs būt atšķirīgas katrā skolā.
Reformas ir pieteiktas, un atliek tās novērtēt.
Moduļu sistēma izglītībā Latvijā jau tiek izmantota augstskolās. Tas nozīmē, ka studenti, piemēram, trīs nedēļas katru dienu no vietas 6–8 stundas mācās tikai vienu priekšmetu, tad nokārto eksāmenu un nākamajās trīs nedēļās sāk mācīties citu priekšmetu.
Atveram sava sestās klases skolēna stundu sarakstu. Mācību priekšmeti – angļu valoda, otrā svešvaloda, latviešu valoda, matemātika, mājturība, dabas zinātnes, sports, mūzika, literatūra, vēsture, sociālās zinības. Kuru priekšmetu apgūsim kā moduli? Latviešu valodu? Angļu valodu? Valodas var apgūt tikai regulārā treniņā. Matemātiku? Trīs nedēļas mācāmies saskaitīt. Tad pusgadu nedarām neko, tad sākas modulis un trīs nedēļas mācāmies atņemt. Dalīšana sāksies pēc pusgada un arī triju nedēļu ciklā.
Drosmīgs eksperiments. Tikai – kāpēc ar Latvijas bērniem? Moduļiem varbūt ir vieta vidusskolu vecākajās klasēs vai apgūstot kādu īpašu un konkrētu priekšmetu – ceļu satiksmes noteikumus utt.
Lielas varas nodošana vecākiem ir ar ļoti lielu risku. Jau tagad vienā klasē ir gan ļoti bagātu vecāku bērni, gan tādi, kuru vecāku ienākumi nav lieli. Jau tagad ir vērojami konflikti, kad enerģijas pilni bagātie vecāki (piemēram, kabatas nauda trešās klases skolēnam – 5 lati dienā) sāk uzspiest citiem vecākiem samest par 50 latiem logu nomaiņai klasē, jo vecie ir neestētiski. Vai piedabū visus samest pa 30 latiem jauniem krēsliem un nomaina vecos ar tādiem, kuri, pērkot mazumā, veikalā JYSK maksā 9,99 latus. Vecāki ir dažādi. Ir vecāki, kuriem ir daudz bērnu vai kuriem ir jāstrādā pilna slodze vai pat vairāk un kuri nevar ļoti daudz laika veltīt katras skolas vecāku komitejām. Tad ir vecāki, no kuriem kāds, parasti māmiņa, nestrādā un var visu brīvo laiku veltīt savu bērnu skolas aktivitātēm. Lielas varas nodošana vecākiem radīs problēmu, ka reālo varu iegūs vecāki, kam ir daudz brīva laika, un ir augsts risks, ka vecāku vara tiks uzurpēta no aktīvo vecāku puses, lai mainītu programmu atbilstoši vienas ģimenes individuālai un subjektīvai vajadzībai, kas var būt stipri tālu no darba tirgus reālajām vajadzībām. Vienota skolu programma aizsargāja bērnus un vecākus no šādas varas ļaunprātīgas izmantošanas. Valstīs, kur vecāki var lemt par mācību saturu, piemēram, ASV, var redzēt vismežonīgākās tumsonības izpausmes pat 21. gadsimtā, kad skolās aizliedz mācīt zinātnes atziņas un vecāki pavēl no skolām padzīt skolotājus, ja tie mācību stundu laikā atļaujas apšaubīt Vecās Derības pasaules izcelšanās teoriju.
Tagad par galveno izglītības problēmu.
2012. gadā skolās mācās gandrīz uz pusi mazāk bērnu nekā 2000. gadā. Ja 2000. gada skolotāju skaitu, skolu skaitu, izglītības darbinieku skaitu uz tūkstoš bērniem pieņemam kā etalonu, tad šodien mums vajag uz pusi mazāk skolotāju, skolu telpu un direktoru nekā 2000. gadā.
Šis ir reformu uzdevums. Atrisināt šo problēmu, nemazinot izglītības kvalitāti pārmaiņu laikā.
Ķīlis mēģināja sākt sabiedrību sagatavot šādām pārmaiņām. Izglītības ministrs 4. janvārī, tiekoties ar novadu izglītības pārvalžu vadītājiem, prognozēja, ka turpmākajos gados Latvijā skolotāju skaits samazināsies vismaz par sešiem tūkstošiem. Pēc tam Ķīlis atkāpās un sāka taisnoties, ka ir pārprasts, un sāka klāstīt reformu idejas par vaučeriem, moduļiem un vecāku tiesībām atcelt mācību priekšmetus.
Tikai reformu vīzijai par moduļiem un vecāku ietekmi ir maz kopēja ar izglītības sistēmas demogrāfiskās problēmas risinājuma meklējumu. Tāpēc var tikai piekrist skolotāju arodbiedrības teiktajam, ka, pirms sākt reformēt, ir nepieciešams nospraust mērķi un tad kopīgi meklēt, kā vislabāk šo mērķi sasniegt. Pašlaik reforma vairāk izskatās kā finansējuma pārdales pieteikums, izdalot desmit līdz piecpadsmit privileģētas mācību iestādes – savdabīgas Potjomkina sādžas – un saņemot tos resursus, kas tiks atņemti citām skolām.
Ministra reformu pieteikums izskatās nepārdomāts un liecina par konceptuālas pieredzes un zināšanu trūkumu jomā, kuru ministrs gatavojas reformēt.