3. oktobrī Nobela komitejas paziņojumu par 2011. gada Nobela prēmijas piešķiršanu medicīnā un fizioloģijā nedaudz apēnoja fakts, ka viens no prēmijas saņēmējiem – 68 gadus vecais amerikāņu zinātnieks Ralfs Steinmans tā arī neuzzināja par godpilno apbalvojumu, jo viņš pēc «smagas un grūtas slimības» nomira 30. septembrī.
Lai gan Alfrēda Nobela 1895. gada 27. novembrī uzrakstītais testaments aizliedz piešķirt pēcnāves prēmijas, Nobela komiteja savu lēmumu mainīt vismaz pagaidām neplāno.
Tomēr notiekošais ap Nobela prēmijām rosina daudz jautājumu.
Vispirms ir jāatgādina, kā radās Nobela prēmija. Zviedru uzņēmējs un izgudrotājs Alfrēds Nobels (1833–1896) atklāja, kā no ļoti bīstamās sprāgstvielas nitroglicerīna iegūt droši transportējamu, bet ļoti efektīvu sprāgstvielu – dinamītu. Dinamīts tika patentēts 1868. gadā, un šīs vielas ražošana padarīja Alfrēdu Nobelu par vienu no bagātākajiem cilvēkiem Eiropā. Taču dzīves nogalē fabrikantam, kurš jau bija paguvis (no Krievijas cara) privatizēt Baku naftas atradnes (mūsdienu Azerbaidžānas teritorijā), ļoti nepatika iesaukas, kuras viņam piedēvēja prese, – Dinamīta karalis un Asiņainais miljonārs. Īsi pirms nāves viņš visu savu bagātību novēlēja zinātnieku prēmēšanai, kuru darbi, atklājumi vai izgudrojumi aplaimotu cilvēci. Prēmijas tika noteiktas fizikā, ķīmijā, medicīnā, literatūrā un miera veicināšanā. No 1969. gada Zviedrijas centrālā banka Riksbank pasniedz prēmiju arī ekonomikā.
Nobela novēlējums ir tiešs un konkrēts. Atbilstoši testamenta tekstam prēmija ir jāpasniedz tam, kurš «iepriekšējā gada laikā devis vislielāko labumu cilvēcei» attiecīgajās nozarēs.
Domājams, ka viens no Nobela nolūkiem, dibinot šādu prēmiju, bija radīt finansiālo bāzi labākajiem pētniekiem, lai tie nebūtu atkarīgi no militārajiem pasūtījumiem un no agresīvi noskaņotu politiķu žēlastības.
Bija laiks, kad prēmijas piešķiršana deva milzīgu stimulu zinātnes attīstībai. Laika posmā no 1921. līdz 1930. gadam Nobela prēmijas fizikā saņēma Alberts Einšteins, Nils Bors un citi modernās fizikas pamatlicēji. Šajā laika posmā neviena prēmija fizikā netika piešķirta kādam, kas būtu vecāks par 60 gadiem. Visvecākais prēmijas saņēmējs fizikā – Rīss Vilsons (Vilsona kameras izgudrotājs) prēmijas piešķiršanas laikā bija 58 gadus vecs. Einšteins prēmiju saņēma 42 gadu vecumā, Nils Bors un Luijs de Broils – 37 gadu vecumā. Prēmija gan bija pagodinājums, gan finansiāls stimuls tālākiem pētījumiem.
Pavisam cita prēmiju piešķiršanas politika ir vērojama mūsdienās. Laika posmā no 2002. līdz 2009. gadam Nobela prēmijas fizikā vairāk atgādināja prestiža bēru pabalsta piešķiršanu, nevis stimulu turpmākajai zinātniskajai darbībai. No 22 fiziķiem, kas šajā laikā saņēma Nobela prēmiju, tikai divi no prēmijas saņēmējiem bija jaunāki par 60 gadiem. Vienpadsmit prēmijas saņemšanas brīdī bija vecāki par 70 gadiem, bet 4 prēmijas saņēmēji bija vecāki par 85 gadiem. Dažs labs no prēmijas saņēmējiem pat publiski apgalvoja, ka vairs neatceras to pētījumu, par ko prēmija tika piešķirta. Viljardam Boilam 2009. gada prēmija patiešām izvērtās par skaistu bēru pabalstu, jo 85 gadus vecais fiziķis nodzīvoja tikai pusgadu pēc prēmijas saņemšanas.
Vērtējot Nobela prēmijas pasniegšanas politiku kopš 2000. gada, var runāt par nopietnu deģenerāciju ar nelieliem izņēmumiem. Prēmijas pasniegšanā Nobela novēlējums – prēmiju pasniedz cilvēkam, kurš tieši «iepriekšējā gada laikā devis vislielāko labumu cilvēcei» – vispār netiek ievērots.
Vēl lielāka deģenerācija ir vērojama, piešķirot Nobela miera prēmijas.
Nobela testamentā ir ļoti precīzi noteikts, par ko ir jāpiešķir miera prēmija – «tam, kuš devis vislielāko ieguldījumu tautu apvienošanā, verdzības iznīcināšanā, esošo armiju skaitliskā sastāva samazināšanā un miera kongresu organizēšanā».
No tā izriet, ka personai, kuras darbības rezultātā armiju skaitliskais sastāvs palielinās vai kuras darbība šķeļ tautas, prēmiju ne tikai nedrīkst piešķirt, bet ka šādas darbības ir antinobeliskas.
Ja novērtējam pēdējās divdesmitgades Nobela miera prēmijas, ir gadījumi, kad prēmija ir piešķirta atbilstoši novēlējumam (Mihails Gorbačovs 1990. g., Nelsons Mandela 1993. g. u.c.), bet pakāpeniski prēmija ir transformējusies par Rietumu civilizācijas ideoloģisku instrumentu, kad prēmijas tika piešķirtas prorietumnieciskiem disidentiem, kuru darbība faktiski izraisa gan armiju skaitliskā sastāva pieaugumu, gan nāciju šķelšanos, nevis vienotību.
Nobela prēmijas fantastiskā aura, kāda tai bija 20. gadsimta sākumā, ir zudusi. Nobela novēlējumi ir aizmirsti, bet prēmija kļūst par gerontokrātu (vecās paaudzes) varas simbolu, kas tikai dažreiz tiek izmatots, lai prēmētu patiesus talantus, kuriem nepieciešams finansu atbalsts zinātniskiem pētījumiem.
Latvijas sabiedrībai ir laiks atteikties no pārlieku lielas jūsmošanas par Nobela prēmiju.
Ja šī prēmija nepilda savas funkcijas, tad ir vieta dibināt jaunas ES mēroga, Baltijas vai Latvijas prēmijas, kas dotu atbalstu zinātnei un jaunradei.