ASV ārpolitikas aizkulišu daļēja atvēršana Wikileaks vietnē kārtējo reizi apliecina Vinstona Čērčila klasisko izteikumu, ka cilvēkiem nevajadzētu uzzināt, kā tiek taisītas desas un politika.
Vienu šādu politikas taisīšanu ar sajūsmu ir uztvērusi Nellija Ločmele savā blogā WikiLeaks rozīnes – 2 (www.ir.lv).
Nellija Ločmele par ASV diplomātu ziņojumu 2007. gada 2. oktobrī raksta:
«Drīz vien ASV vēstniecībai nākas nepārprotami brīdināt premjeru Kalvīti, ka nākamais iespējamais valdības solis tiesiskuma graušanā – ģenerālprokurora Maizīša atlaišana – nesīs smagas negatīvas sekas abu valstu diplomātiskajās attiecībās.»
ASV vēstniecība esot saņēmusi informāciju, ka varot notikt Maizīša un SAB vadītāja Kažociņa atlaišana. Amerikāņu reakcija bija strauja un asa.
Nellija Ločmele: «Premjera padomniekam paskaidrots, ka vēstniecība pirms vēlēšanām ir analizējusi, kādā veidā oligarhi varētu izmantot savu politisko ietekmi, lai grautu tiesiskumu Latvijā, un pēdējais gads liecinot, ka valdība īsteno šo plānu, labojot drošības likumus, bīdot savus cilvēkus tiesās un kavējot KNAB darbu, taču Maizīša atlaišanas gadījumā sekošot barga Vašingtonas reakcija. Vēstniecība mudinājusi Vašingtonu šo pašu stingro vēsti nodot arī caur Latvijas vēstnieku ASV, lai palīdzētu valdībai saprast situācijas nopietnību.
No ziņojuma redzams, ka ASV nostāja radījusi mulsumu Latvijas pusē, jo nekādas atbildes reakcijas nav saņemtas ne uz šiem brīdinājumiem, nedz arī amerikāņu piedāvāto atbalstu Kalvīša minētā noziedzīgā grupējuma izmeklēšanā. ASV īpaši uzsver aktīvas rīcības nepieciešamību, jo ES valstis nav gatavas iejaukties un kritizēt pilntiesīgu dalībvalsti.»
Lai labāk saprastu notikušo, jāpaskaidro, ka tolaik, tālajā 2007. gadā, ASV diplomāts tikās ar tā laika Ministru prezidenta Aigara Kalvīša padomnieku Pēteri Ustubu un izteica šādu paziņojumu (citēsim angliski): «pol/econ chief said, that the next step would be dismissing the prosecutor and, if that happened, it would have serious and negative consequences for the bilateral relationship.» (politikas un ekonomikas nodaļas vadītājs teica, ka nākamais solis varētu būt ģenerālprokurora atstādināšana, un, ja tas notiks, tad tam var būt milzīgas un negatīvas konsekvences attiecībā uz divpusējām attiecībām.)
Atbilstoši Nellijas Ločmeles loģikai tas ir labi, jo amerikāņi iztraucēja «Maizīša novākšanu».
Lai cik liels draugs un partneris mums būtu Amerika, šāds ASV vēstniecības ziņojums liecina, ka ASV diplomāti neievēroja Vīnes konvenciju un rupji iejaucās Latvijas iekšējās lietās, diktējot, kuru amatpersonu drīkst no darba atbrīvot, bet kuru nedrīkst.
Šeit ir jāpiebilst, ka 2005. gada februārī Neatkarīgā publiskoja ģenerālprokurora vēstuli. 2003. gadā Jānis Maizītis vēstulē tā laika ASV vēstniekam detalizēti informēja par krimināllietu, kas ierosināta par ASV korporācijas Procter&Gamble nodokļu mahinācijām. Vēstnieks tika iepazīstināts arī ar plānotajiem operatīvajiem pasākumiem un prokuratūras dotajiem uzdevumiem policijai. Iespējams, tieši šī informācija ļāva diviem ASV korporācijas darbiniekiem pamest Latviju un izvairīties no iespējamā aresta un patiesības noskaidrošanas. Kā tolaik rakstīja Neatkarīgā, ģenerālprokurors attiecībā pret ASV uzņēmumiem uzvedās kā amerikāņu ģenerāladvokāts Latvijā.
Iespējams, ka tieši šis bija galvenais apstāklis (nevis rūpes par tiesiskumu), kāpēc ASV rupji iejaucās Latvijas iekšējās lietās, aizliedzot prokurora atstādināšanu. Maizīša dēļ ASV pat riskēja nonākt konfliktā ar Vīnes konvenciju un nelikās ne zinis par to, kā vietējie uztvers tik bezkaunīgu iejaukšanos Latvijas iekšējās lietās.
Spiegt aiz sajūsmas par to, ka ASV vēstnieki diktēja, kam jāvada Latvijas tiesiskums, nozīmē noliegt Latvijas neatkarību, un tie ir aplausi Latvijas kā ASV vasaļvalsts statusam.
Tomēr no teiktā neizriet, ka ASV diplomāti ir vienīgie, kas ir rupji uzspieduši uz Latvijas valdību. Ļoti iespējams, ka ar līdzīgām un pat vēl skarbākām metodēm darbojas arī citas lielvaras, jo publiski pieejama ir tikai ASV diplomātiskā sarakste. Turklāt, ja ticam ASV ziņojumiem par tā laika Krievijas vēstnieka Viktora Kaļužnija izteikumiem, tad Krievijas vēstnieks bija stipri attālinājies ne tik vien no diplomātiskā protokola, bet pat no starptautiski pieņemama vēstnieka uzvedības standarta.
Tomēr ASV sarakste ir nonākusi atklātībā. 6. septembrī ASV vēstniece Latvijā Džūdita Gārbere Latvijas Televīzijas raidījumā Labrīt, Latvija! norādīja, ka «WikiLeaks publicēto materiālu dēļ varētu tikt apdraudēta ASV un Latvijas kopīgo projektu īstenošana un pat atsevišķu cilvēku personiskā drošība».
Tagad ir atklāti gan to Latvijas pilsoņu vārdi, kurus vēstniecība dēvē par uzticamiem informācijas avotiem, gan to ļaužu uzvārdi, kas apgādāja amerikāņus ar Latvijas un ES informāciju.
Jautājums, par ko tagad būs jātiek skaidrībā gan Latvijas sabiedrībai, gan SAB, ir principiāls – kā turpmāk dēvēt tos, kas nes uz ASV vēstniecību (un tikpat labi arī uz jebkuru citu Rīgā esošu vēstniecību) slepenus Latvijas un ES dokumentus? Vai latviešus Eiropas Savienības struktūrās, kas apgādā amerikāņus (un citas lielvaras) ar konfidenciālu ES informāciju (un mūsu pašu slepeno dokumentu nēsātājus), dēvēsim vienkārši par spiegiem, vai uzskatīsim šos ļaudis par brīvprātīgajiem izpalīgiem, kuru centība ir jāapbalvo ar Triju Zvaigžņu ordeni par katru svešas valsts vēstniecībā ienestu slepenu dokumentu?