Pasaules globālie tirgi nevieš optimismu. Tikai tad, kad kaut kāda privāta struktūra atļāvās samazināt ASV kredītreitingu, investoriem atvērās acis, ka ASV un daudzi Rietumu ekonomikas ir milži uz māla kājām, to valdību parādi jau ir pārsnieguši viena gada IKP lielumu vai ir samērojami ar gada IKP lielumu.
ASV šis rādītājs ir sasniedzis 100%, Itālijā 120%, bet Japānā 229% . Pat Vācijā, kas ir Eiropas stabilitātes garants un skaitās visveselīgākā ekonomika, valdības parāds ir jau 80% no gada IKP.
Var, protams, turpināt ņirgāties par Grieķiju, bet Grieķija ar saviem 152% tikai nedaudz izlec no Rietumu pasaules standarta.
Pasaules finanšu sistēma arvien tuvāk ir robežai, kad ar līdzšinējām metodēm un līdzekļiem stabilitāti uzturēt nebūs iespējams. Kādā brīdī Rietumu lielvarām būs jāizšķiras par to, kā turpmāk funkcionēs pasaules tirgus.
Līdz šim Rietumu pasaules valdību uzdevums bija veicināt ekonomikas izaugsmi, ar to saprotot patēriņa pieaugumu. Tikai pēdējo divdesmit gadu laikā Rietumu ekonomika ražošanu pārcēla uz Ķīnu un darbojās, lēti iepērkot ražojumus Āzijā un tad šīm precēm pievienojot vērtību – pārdodot tās par 5–10 reizes lielāku cenu Rietumu valstu patērētājiem. Tikai Rietumu pasaulei paliek arvien mazāk to preču un pakalpojumu, kurus tā var piedāvāt pārējai pasaulei apmaiņai pret planētas resursiem. Pēdējos gadu desmitus Rietumu civilizācija uztur savu sabiedrību patēriņa līmeni, palielinot parādus.
Ilgstoši šāds ekonomikas modelis funkcionēt nevar. Kaut kad sāksies pāreja uz citiem globālās ekonomikas principiem. Ja mēs optimistiski pieņemam, ka jauns karš netiks izmantots kā instruments ekonomikas pārkārtošanai, tad ir iespējami divi centrālie attīstības scenāriji. Pirmais: Rietumu civilizācija nepretojas globālai krīzei, kuras rezultātā ASV un Eiropas iedzīvotāji par trešdaļu samazinās savu kopējo patēriņu. Maz ticami, ka šāda krīze ASV un Rietumeiropā noritēs miermīlīgi. Ļaudis, kuri būs spiesti atteikties no sapņotā un iekārotā, protestēs. Londonas nemieri parāda, ka ar mūsdienu facebuku iespējām agresīvie un neapmierinātie spēs pašorganizēties ne sliktāk par Ziemeļāfrikas arābu revolucionāriem.
Šādas krīzes sekas ievērojami pārsniegs 2008. gada nogales notikumus. Krīzes izpausmes būs dramatisks eksporta kritums (patēriņš samazināsies) un eksporta preču cenu kritums, jo uzņēmumiem savi kredīti tik un tā būs jāmaksā un eksportētāji būs spiesti patēriņa krituma apstākļos pārdot savas preces par jebkuru kaut cik pieņemamu cenu.
Ja būs šāds krīzes attīstības scenārijs, tad jebkurš valsts atbalsts eksporta attīstībai ir pilnīgi aplama politika.
Ir vēl otrs krīzes scenārija modelis – iedarbināt dolāra un eiro inflāciju. Šāda ceļa priekšdarbi jau ir uzsākti. Pērn ASV iedarbināja naudas drukājamo mašīnu, bet šonedēļ Eiropas Centrālā banka sāka emitēt eiro ar pilnu jaudu, lai uzpirktu Spānijas un Itālijas parādzīmes. Ja naudas papildu emisija izraisīs ievērojamu dolāra un eiro inflāciju, tad tas radikāli mainīs globālo tirgus līdzsvaru. Reālās ekonomikas aktīvi kļūs vērtīgāki, bet zaudētāji būs visi, naudas aizdevēji – depozītu turētāji, pensiju fondi utt. Pa skuju taku aizies daudzas finanšu institūcijas, kuru aktīvi būtiski zaudēs vērtību. Šā scenārija ēnas puses ir privāto pensiju fondu zaudējumi, jo Eiropas un Amerikas pensionāriem būs jāatsakās no pārtikušām vecumdienām. Latvijai lielu uzkrājumu nav, un lielāko daļu Latvijas ļaužu šāds scenārijs īpaši neskars. Pat vairāk – Latvijas parādu nasta eiro inflācijas iespaidā kļūs mazāka.
Taču ievērojama inflācija pie nemainīgiem ienākumiem nozīmēs to pašu – patēriņa samazināšanos.
Jebkurā gadījumā tāds patēriņš, kādu Rietumu pasaule demonstrēja mūsdienās, paliks vēsturē.
Savukārt pēc krīzes visticamāk valstis izvirzīs citu attīstības mērķi. Nemitīgas rūpes par patēriņa (ekonomikas) pieaugumu aizstās sociālās stabilitātes nodrošināšanas uzdevums, pie negatīva vai nulles līmeņa patēriņa pieauguma.