Reģionālā reforma nenovērsīs nevienlīdzību

 
©F64 Photo Agency

Pirmā lielā reforma, pie kuras ir ķērusies jaunā valdība, ir kārtējā teritoriāli administratīvā iedalījuma reforma.

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce uzsvēra, ka jaunās reformas galvenais mērķis ir mazināt nevienlīdzību: «Nevienlīdzības mazināšana ir viens no galvenajiem darbiem, kas jāpaveic šai valdībai. Arī pašvaldību reformas mērķis ir novērst netaisnību, ka cilvēki tiek diskriminēti pēc to dzīvesvietas. Bez spēcīgiem attīstības centriem nav līdzsvarotas reģionālās attīstības, bez pietiekamas nodokļu ieņēmumu bāzes nav kvalitatīvu pakalpojumu izglītībā un sociālajā aprūpē, bet bez infrastruktūras nav privāto investīciju un konkurētspējīga atalgojuma. Mans mērķis, īstenojot pašvaldību reformu, ir nodrošināt vienlīdzīgākas iespējas ikvienam Latvijas iedzīvotājam neatkarīgi no viņa dzīvesvietas saņemt labus pašvaldības pakalpojumus.»

Patiešām, ja tiek vērtētas 119 pašvaldības, tad visdažādākie dzīves kvalitātes, ekonomiskās attīstības u.c. rādītāji starp bagātajām pašvaldībām un nabadzīgākajām pašvaldībām uzrāda milzīgu teritoriālu nevienlīdzību. Nevienlīdzība starp bagātākajām (Pierīgas) un nabadzīgākajām (Kurzemes un Latgales lauku novadi bez lielām pilsētām) pašvaldībām var būt pat desmit reizes. Bagātākās pašvaldības pēc ekonomiskajām iespējām ir pietuvojušās ES vidējam līmenim, bet nabadzīgākās Kurzemes un Latgales lauku pašvaldības pēc to iespējām ir tuvāk trešajai pasaulei nekā bagātākajam pasaules zelta miljardam. Turklāt Latvijas novadu nevienlīdzība ir viegli izmērāma un identificējama. Naudas plūsma Valsts kases pašvaldību kontos nav tik viegli falsificējama kā politiski diktētie inflācijas cipariņi.

Tikai ir loģisks un pamatots ir jautājums, vai reālā nevienlīdzība starp Latvijas teritorijām kļūs mazāka, tās apvienojot lielākā teritoriālā struktūrā. Pieņemsim, ka ir divi novadi ar vienādu iedzīvotāju skaitu. Pirmajā vidējā alga ir 1000 eiro mēnesī, bet otrajā - 500 eiro mēnesī. Vērtējot vidējo algu starp abiem novadiem, ir jāsecina, ka ir ievērojama nevienlīdzība. To redzot, ne tikai Eiropas Komisijas eksperti, bet ikviens eksperts, kas ir draugos ar matemātiku, norādīs, ka būtu jāīsteno politika, lai nevienlīdzību izlīdzinātu. Savukārt, ja mehāniski šīs abas pašvaldības tiks apvienotas vienā novadā, itin neko nemainot, tad vidējā alga apvienotajā novadā būs 750 eiro mēnesī. Ja par iepriekšējām teritorijām statistika vairs netiks uzskaitīta un tā nebūs pieejama, tad nākotnes dati liecinās, ka apvienotajā novadā nevienlīdzības nav. Taču nevienlīdzība tik un tā paliks. Pēc apvienošanas algas paliks tādas, kādas tās bija, bet nevienlīdzību statistika neuzrādīs.

Jāsaka, ka līdzīgs bija iepriekšējās administratīvi teritoriālās reformas mērķis. Kad Latvijā bija vairāk nekā 500 pašvaldību, tad nevienlīdzība starp bagātāko pagastu un nabadzīgāko pagastu bija desmitos reižu. Samazinot pašvaldību skaitu līdz 119 novadiem un pilsētām, nevienlīdzība starp pagastiem kāda bija, tāda palika, bet, tā kā to dati nav pieejami, nevienlīdzību var izmērīt tikai starp apvienotajiem novadiem. Līdz ar to vizuāli tā sazinājās no desmitiem reižu līdz vairākām reizēm. Diemžēl gandrīz visu Latvijas valdību piekoptā nevienlīdzības mazināšanas politika bija neefektīva, bet to ar manipulācijām un veiklām reformām izdevās labi nomaskēt. Tas ļāva valdībai īstenot politiku, kas patiesībā nevienlīdzību vēl vairāk palielināja - piemēram, masveidā pārceļot valsts sektora darba vietas uz Rīgu utt.

Slēdziens ir vienkārši. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Jura Pūces izsludinātā administratīvi teritoriālā reforma, pievienojot nabadzīgākās pašvaldības bagātākajām, nenovērsīs nevienlīdzību, bet padarīs to neredzamu un neidentificējamu. Faktiski šādas manipulācijas ir vajadzīgas tikai tādēļ, lai aizbāztu muti Eiropas Komisijai, kas kavē valdības ministrus netraucēti dzīt savas rebes, jo nemitīgi atgādina par ievērojamo nevienlīdzības pieaugumu Latvijā. Ātri, ātri īstenojot pareizi sakārtotu administratīvi teritoriālo reformu, varēs tikpat ātri noziņot Eiropas Komisijai, ka Latvijā nevienlīdzība tiek mazināta.

Ja administratīvi teritoriālās reformas galvenais mērķis ir nevienlīdzības samazināšana, tad tas nav sasniedzams, mehāniski apvienojot pašvaldības. Tikai ar novadu robežu grozīšanu nevienlīdzību mazināt nav iespējams. Šādā veidā valdība var tikai imitēt nevienlīdzības mazināšanu.

Tomēr ir vēl viens apstāklis, kāpēc pašreizējā valdība var netraucēti uzspļaut pašvaldību iedzīvotāju interesēm un apvienot pašvaldības kaut vai ar varu.

Pašreizējās valdības vairākumu veido svaigi izceptas partijas, kurām (izņemot Nacionālo apvienību) nav būtiskas un vērā ņemamas pārstāvniecības lielākajās un ietekmīgākajās pašvaldībās.

Līdz ar to pašvaldībās, kurās toni nosaka esošās valdības politiskie pretinieki, var rīkot eksperimentu pēc eksperimenta, tās var ar varu apvienot un dalīt, lai problēmas strebj tās partijas, kuras nav valdībā, bet kurām rūp pašvaldību iedzīvotāju vairākuma intereses.