Četri procenti, lai samazinātu dzīves līmeni
 
©F64

NATO samitā Briselē 11. jūlijā ASV prezidents Donalds Tramps pieprasīja, lai visu NATO dalībvalstu izdevumi aizsardzībai tiktu palielināti līdz 4% no iekšzemes kopprodukta. Līdz šim bija kopēja vienošanās, ka NATO dalībvalstis palielinās izdevumus aizsardzībai līdz 2% no IKP. Tiesa, puse no NATO dalībvalstīm deklarēja, ka šo mērķi līdz 2024. gadam nemaz neplāno sasniegt.

Ko Latvijas un ES ekonomiskajai sistēmai nozīmē straujš militāro izdevumu pieaugums līdz 4% no IKP? Lai ekonomiskā sistēma būtu stabila, tad ir jāsaprot, ka, strauji palielinot izdevumus militārām vajadzībām, būs jāsamazina patēriņš un investīcijas citām - civilām - vajadzībām.

Priekšlikums kāpināt militāros izdevumus miera laikā ir ES valstu ekonomiku un sociālo sistēmu destabilizējošs

Militārie iepirkumi no IKP definīcijas viedokļa ir patēriņš. Vietējās saražotās un patērētās militārās produkcijas IKP būs ar plusa zīmi. Jo lielāki militārie iepirkumi, jo lielāks IKP. Tāpēc kara laikā zemēs ar augstu vietējo militāro ražošanu, ja kara postījumi ir minimāli, IKP ievērojami palielinās. Savukārt importētās militārās produkcijas IKP būs ar mīnusa zīmi. Tāpēc uz importu balstīts militārais patēriņš (militārie izdevumi) neveicina atražošanu.

Lai ekonomika būtu stabila, tad kopējam patēriņam ir jānodrošina ražošanas līdzekļu - iekārtu un darbaspēka (izglītība, veselība, darbspējas, kvalifikācija motivācija) - atjaunošanos vai pieaugumu. Patēriņu var sadalīt divās grupās: patēriņš, kas uzlabo dzīves līmeni, patēriņš, ka veicina atražošanu. Militārais patēriņš neveicina ne vienu, ne otru.

Militāros izdevumus var salīdzināt ar azartspēļu ietekmi uz ekonomiku. Azartspēļu nozare nerada papildus reālas ekonomikas vērtības, bet pārdala iedzīvotāju privātos (pēc nodokļu nomaksas) ienākumus par labu savai nozarei (algām, izdevumiem, peļņai). Azartspēļu nozarē iztērētais nonāks citās nozarēs. Azartspēļu nozarei ir pozitīvs iespaids uz IKP tad, ja nozares iekārtas netiek importētas, un tad, ja galvenie klienti ir iebraucēji (pakalpojumu eksports).

Valdību izdevumi algu pieaugumam (vienalga, vai algas pieaugs ierēdņiem, skolotājiem vai militārpersonām) izraisīs kumulatīvu ekonomikas pieauguma efektu. Savukārt izdevumi militārajam sektoram, neskaitot atalgojumu, ja tie netiks novirzīti vietējai ražošanai, neradīs kumulatīvu efektu ekonomikai. Militārā produkcija, kad beidzas tās derīguma termiņš, ir jāutilizē. Periodiski ir jānomaina bruņu tehnika, iekārtas un ieroči. Kaujas spēju uzturēšanai ir nemitīgi jāatkārto svarīgākās aizsardzības spēku darbības, jāveic šaušanas treniņi, manevri, jāatjauno iemaņas darbam ar militāro tehniku. Ekonomiskā nozīmē līdzekļu izlietojums patronām, lādiņiem un citai munīcijai, nolietotās bruņutehnikas nomaiņai ir līdzvērtīgs produkcijas iegādei, lai to iznīcinātu (Simonovs, 39. lpp.). Militārā sektora pozitīvā ietekme uz ekonomiku izpaužas tikai tehnoloģisko ciklu nomaiņas brīžos.

Gadījumos, kad militārajā sektorā notiek resursu ietilpīga izpēte un pēc tam notiek tehnoloģisku risinājumu konversija civilajā sfērā, militārais sektors uzņemas izmaksas, kas nav jāveic privātajam civilam sektoram.

Viens no pasaules ietekmīgākajiem militārās ekonomikas ekspertiem N. Simonovs grāmatā PSRS militāri rūpnieciskais komplekss: ekonomiskas izaugsmes tempi, struktūra, ražošanas un vadības organizācija (Maskava, 2015. g.) ir secinājis: «Militārā produkcija nekalpo, lai ar to radītu darbarīkus vai darba līdzekļus, tā nekalpo, lai apmierinātu cilvēku galvenās pamata vajadzības. Militārie izdevumi, tostarp ieroču iepirkumi, nav nedz ekonomiskie, nedz sociālie labumi (23. lpp.)» Simonovs piedāvā militāro sfēru nodalīt kā atsevišķu ekonomisku bloku, kuru uztur visas pārējās reālās ekonomikas sfēras un patērē resursus, kas nevar tikt novirzīti uz citām sfērām (Simonovs, 39. lpp.).

Turklāt ir jāņem vērā, ka militāras produkcijas pārdošanas cenas nav tirgus cenas, tās nosaka valsts, vienojoties ar militārās produkcijas ražotājiem. Militārās produkcijas apjomus nosaka valsts pasūtījums. Patiesās izmaksas militāras produkcijas ražošanā parasti netiek atklātas, maskējoties ar slepenību.

Līdz ar to nevajadzētu lolot ilūzijas par militāro iepirkumu pozitīvo ietekmi uz ekonomiku. Par militārā iepirkuma apjoma lielumu samazināsies valsts iespējas veikt attīstības investīcijas, iespējas atbalstīt nozares, kas ir svarīgas darbaspēka atražošanai, - izglītību, veselību u.c. Tāpēc tehnoloģiskas stabilitātes posmā liels militārais patēriņš vai tā ievērojams pieaugums samazina dzīves līmeņa un ekonomikas izaugsmes pieaugumu.

Līdz ar to priekšlikums kāpināt militāros izdevumus miera laikā ir ES valstu ekonomiku un sociālo sistēmu destabilizējošs. Tas ir tikai amerikāņu militārās produkcijas lielražotāju interesēs un ir pretrunā ar lielāko daļu NATO dalībvalstu interesēm. ASV pašlaik apzināti gatavojas riskantam globālam konfliktam ar Ķīnu, un līdz ar to ASV sabiedēto militāro izdevumu pieaugums ir vajadzīgs amerikāņiem kā papildu arguments Trampa avantūrām. Patiesībā globāli būtu jāierosina jautājums par ASV militāro izdevumu samazināšanu. ASV un Krievijai atsakoties no uzbrukuma kodolieročiem un abām lielvarām samazinot uzkrātā kodolieroču arsenāla lielumu, varētu ievērojami samazināt ASV militāro izdevumu slogu, ja par to tā sapņo ASV prezidents. Tikai šķiet, ka šāds risinājums pie pašreizējās ASV administrācijas nav reālistisks.