Lielie ģeogrāfiskie objekti – kalnu sistēmas, lielas upes vai jūras – Eiropā parasti nav tikai vienas valsts teritorijā. Jūru piekrastēs ir izvietojušās daudzas valstis, un jūru saimnieciska izmantošana vai jūras un jūras piekrastes ekoloģija Eiropā nav tikai vienas valsts problēma. Dažādu piekrastes valstu intereses var būt diametrāli pretējas.
Viena valsts var iecerēt jūras krastā būvēt ķīmisko rūpnīcu vai atomelektrostaciju, bet kaimiņvalstij šajā piekrastē var būt svarīgi īstenot dabas daudzveidības saglabāšanas projektu vai aizsargāt teritorijas ar augstu kultūrvēsturisku nozīmi. Eiropā dažādām valstīm kopējās upes, jūras vai kalnu grēdas bija pirmais izaicinājums, lai no savstarpējas konkurences pārietu uz interešu saskaņošanu. Savukārt kopēja dalība ES vecināja valstu aktivitāšu koordināciju un beigu beigas virzību uz vienotas stratēģijas izveidi. Kalni, jūras un upes, kas atrodas daudzu valstu teritorijā, ir daudz efektīvāk izmantojami, ja valstis rīkojas saskaņoti. Šāda koordinācija sākumā veidojās divpusēju, bet vēlāk daudzpusēju starpvalstu līgumu ietvaros. Savukārt 21. gadsimtā Eiropas Savienība ir uzņēmusies iniciatīvu atbalstīt kopēju stratēģiju makroreģioniem ar lielu ES dalībvalstu skaitu. Pašlaik Eiropas Savienībā ir pieņemtas četras makroreģionu stratēģijas, kuras ir iecerētas, lai koordinētu nacionālas, starpvalstu un ES politikas aktivitātes, atbalstot reģionus, kuros saskaras daudzu valstu intereses. Šāda stratēģija ir Adrijas jūras valstīm (Itālija un Balkānu pussalas rietumu piekraste), Donavas baseinam un Alpu kalniem. Visos šajos makroreģionos ES dalībvalstu intereses ir jāsaskaņo ar valstīm vai vismaz vienu valsti, kura nav ES. No 2009. gada ir spēka arī īpaša makroreģiona stratēģija, kas ir domāta Baltijas jūras valstīm. ES Baltijas jūras piekrastes valstīm ir jāatrod kopsaucējs ar vienīgo Baltijas jūras piekrastes valsti, kas nav ES dalībvalsts - Krieviju.
Jūnija sākumā Tallinā notika Eiropas Savienības Baltijas jūras stratēģijas ikgadējais forums. Kārtējais forums izcēla gan veiksmīgākos sadarbības virzienus, gan problēmu zonas.
Pirmais, ko var secināt - ir vērojama asimetrija Baltijas valstu un Ziemeļvalstu attieksmē pret ES Baltijas jūras stratēģiju. Baltijas jūras stratēģijas nozīme attiecībā pret kopējo ekonomisko potenciālu Baltijas valstīm ir ievērojami augstāka nekā Zviedrijā, Vācijā vai Dānijā. Līdz ar to ikgadējā Baltijas jūras stratēģijas forumā Baltijas valstis tika pārstāvētas augstākajā politiskajā līmenī, bet Ziemeļvalstis (un Vācija) aprobežojās ar augsta līmeņa ekspertu vai augstskolu mācībspēku deleģēšanu. Otra asimetrija ir vērojama atšķirīgā attieksmē pret Baltijas jūras ekosistēmas aizsardzību. Izskatās, ka Baltijas valstu valdības raujas noteikt jaunas plašas īpašas aizsardzības teritorijas, kā arī atbalsta arvien jaunus saimnieciskās darbības ierobežojumus, bet Ziemeļvalstis jau bez entuziasma uztver jaunas iniciatīvas ievērojami paplašināt jau esošo ekosistēmu aizsardzības apjomu.
Īpaši ir jautājumi attiecībās ar Krieviju. Ja ES Baltijas jūras piekrastes valstis noteiks stingrākus ekoloģiskus ierobežojumus jūras transportam, bet Krievija atturēsies to darīt vai atliks stingrāku normatīvu ieviešanu uz nenoteiktu nākotni, tad tas vēl vairāk pasliktinās Baltijas tranzīta nozares konkurences apstākļus un dos papildu priekšrocības Krievijas ostām Baltijas jūrā.
Diskusijās par ES Baltijas jūras stratēģijas nozīmi tika izvirzīts principiāls jautājums, kas attiecas uz visām reģionālajām stratēģijām. Cik liela ir tieši šādu, specializētu stratēģiju patiesā ietekme? Šogad Eiropas Komisija aizsāka politiku, lai ierobežotu plastmasas atkritumu nokļūšanu upēs un jūrā. Šī politika attieksies uz visu ES, visām ES jūrām, upēm un ūdenstilpēm. Plastmasas atkritumu ierobežošanas politika ar laiku samazinās piesārņojumu visur, tostarp arī Baltijas jūrā. Līdz ar to pēc vairākiem gadiem, diskutējot par piesārņojuma samazināšanas apjomiem Baltijas jūrā, stratēģiju autori varēs ES kopējos politikas rezultātus uzdot kā īpašus ES Baltijas jūras stratēģijas panākumus.
Tāpēc atbilde uz jautājumu, cik liela ir ES Baltijas jūras stratēģijas nozīme, salīdzinot ar to darbu apjomu, kuru veic katra Baltijas jūras piekrastes valsts savas nacionālās un piekrastes pašvaldību reģionālo stratēģiju ietvaros, nav par labu ES stratēģijai.
Tāpēc lielākie ieguvumi no Baltijas jūras stratēģijas izcelšanas ES līmenī ir saistīti ar to, ka ES finansiāli atbalsta starpvalstu projektus un pieredzes apmaiņu jautājumos par dabas aizsardzību, tūrismu, transportu un digitālo ekonomiku Baltijas jūras reģionā.
