Ir grūti pateikt, vai lēmums nedemonstrēt LTV interviju ar Norvik bankas īpašnieku Grigoriju Guseļņikovu, bet ievietot to tikai lsm.lv portālā (turklāt bez tulkojuma latviešu valodā) liecina par t.s. sabiedriskā medija drosmi un objektivitāti.
Drīzāk, ka nē! Intervija it kā ir pieejama, bet tās saturs ir padarīts nepieejams visiem, kas prot tikai valsts valodu. Tikai skatītājs, kas prot krieviski, turklāt labā līmeni, iegūs informāciju par korupcijas mērogiem Latvijas finanšu uzraudzībā. Grigorija Guseļņikova intervijai LTV raidījuma De facto žurnālistam Matīsam Arnicānam ir vairākas šķautnes. Var aplūkot to kā konkrētu pamatojumu viņa izvirzītajiem apgalvojumiem par kukuļa izspiešanu. Intervijā tika atsegta viena epizode, kad ar banku sektoru formāli nesaistīta privātpersona pāris dienas iepriekš informē bankas īpašnieku par viņam pagaidām nezināmu un FKTK tikai projekta līmenī (tātad klasificētā statusā) esoša dokumenta saturu. Tā kā jau tolaik Grigorijs Guseļņikovs bija sācis dokumentēt aizdomīgās epizodes, tad nav pamata apšaubīt, ka šādas īsziņas viņš ir saņēmis un ka ar mobilo telefonu nofilmētais ir noticis.
Savukārt 27. februāra De facto intervijā ar Ilmāru Rimšēviču bija vairākas epizodes, kas rada pamatotas šaubas par Ilmāra Rimšēviča publiski klāstītajiem savas aizstāvības argumentiem. Minēsim tikai vienu piemēru. Matīss Arnicāns uzdeva Latvijas Bankas prezidentam svarīgu jautājumu: Vai atbilst patiesībai «Grigorija Guseļnikova teiktais ārvalstu presē, kad jūs esat aizgājis, tad Kokina kungs ir uzrakstījis uz lapiņas 100 000 eiro, kas būšot ikmēneša kukuļa maksa»? Ilmārs Rimšēvičs bez minstināšanās atbildēja: «Pilnīgas pasakas!» Šajā brīdī būtu jāuzdod pilnīgi loģisks jautājums. Kā Ilmārs Rimšēvičs varēja zināt, kas notika Renāra Kokina mājās pēc Latvijas Bankas prezidenta aiziešanas? Kā Ilmārs Rimšēvičs zina, ko Renārs Kokins sakricelēja uz lapiņām Guseļnikova kunga klātbūtnē un ko ne? Šāds jautājums Ilmārs Rimšēvičam bija jāuzdod kaut vai tāpēc, ka pirms tam LB prezidents De facto žurnālistiem apgalvoja, ka viņš praktiski nepazīst un netiekas ar Renāru Kokinu, bet uztur kontaktus tikai ar viņa vecākiem.
Cits jautājums, vai Guseļnikovam adresēto īsziņu kopijas un viņa šofera filmētais materiāls būs pietiekami, lai Latvijas prokuratūra un tiesa tos atzītu par drošiem pierādījumiem?
Tomēr Grigorija Guseļņikova intervijai ir vēl viena šķautne. Tā atsedz modernās korupcijas ābeces patiesības.
Kā ir jāīsteno korupcija Latvijas finanšu uzraudzības (un, domājams, arī daudzās citās ar valsts varas izpausmi saistītās) jomās?
Tās institūcijas, amatpersonas, kas tieši veic banku uzraudzību, nekad un nekādos apstākļos neveic nekādas aizdomīgas sarunas, neiesaistās nekādās šaubīgās epizodēs, kas radītu kaut vai šaubu ēnu par šīs institūcijas reputāciju. Ir precīzs lomu sadalījums. Ar valsts varu saistīta, bet ar uzraudzību tieši nesaistīta autoritāte runā tikai par sadarbību, lietojot formāli daudznozīmīgus, bet dod no konteksta nepārprotami tiešus mājienus.
Savukārt visus jautājumus par konkrēto nodevu (kukuļu) iekasēšanu, norēķiniem un konkrētiem jautājumiem risina kāds sešnieks - ar valsts sektoru vispār nesaistīta privātpersona. Pat tad, ja kāds ieraksta sarunas ar sešnieku, tajās būs runa tikai par konsultācijām un riska menedžmentu. Kāpēc uzņēmīgs cilvēks brīvā un demokrātiskā valstī nevarētu piedāvāt komercbankai maksāt par saviem konsultāciju pakalpojumiem simts tūkstošus mēnesī? Normāls darījums.
Visu kalibru strīķes, straumes un pat streļčenoki var operatīvi ierakstīt visu, ko vien vēlas. Neviens teikums augstākās korupcijas līmenī netiks izteikts formā, kas atbilsts klasiskajam kukuļa paprasījumam. Skaitļus raksta uz lapiņām, bet svarīgas sarunas notiek bez telefona. Šādām sarunām vēl ir jāveic precīza sarunas dalībnieku balss identifikācijas ekspertīze utt.
No Grigorija Guseļņikova intervijas izriet, ka KNAB pirmo gadu veiklā darbība ir atstājusi nozīmīgu ietekmi un ir piespiedusi Latvijas korumpantus radikāli mainīties. Tagad ir ieviestas modernas korupcijas formas un jauna korupcijas dalībnieku uzvedības ābece. Ir izstrādāts tāds uzvedības standarts, kas padara KNAB operatīvo darbu par juridiski bezjēdzīgu. Operatīvi var ierakstīt tikai daudznozīmīgu frāžu virknējumu, kuru konteksts var kļūt saprotams (bet ne juridiski pierādāms) tikai, ja savieto visu korupcijā iesaistīto, bet savstarpēji tieši nesaistīto darījuma dalībnieku teikto un veikto konkrētās epizodes sakarā. Tikai korupcijā iesaistītie nelieto skaņas marķierus, lai operatīvie darbinieki saprastu, kurā brīdī un par kuru epizodi ir runa. Pie šādiem apstākļiem KNAB var ar drošiem pierādījumiem līdz tiesai novadīt tikai pilnīgus marginālus, atsaldētus indivīdus, stulbas amatpersonas, kas idiotisma lēkmē pa telefonu klāsta noziedzīgus plānus līdz pat pēdējai detaļai juridiski korektos teikumos, lietojot precīzu juridisku terminoloģiju.
Tieši tāds ir KNAB reālo, līdz tiesai nobīdīto, lietu rezultāts pēdējā laikā. Tiek izķerti tikai sīkie gariņi, pilnīgas nulles, kas iekrīt par kapeikām, pretstatā summām, kas reāli apgrozās kaut vai finanšu uzraudzības korupcijā Latvijā.
Secinājumi, kas izriet no Grigorija Guseļņikova intervijas -
korupcija Latvijas varas augstākajā līmenī tiek veikta formās, kas ir imūnas pret KNAB operatīvo darbību.
Diemžēl ar pašreizējiem juridiskajiem un tiesiskajiem instrumentiem ātri attīrīties no tik rafinētas korupcijas nebūs iespējams.