Tikai šovasar līdz manam grāmatu plauktam nonāca Anpiņas Dzjinas grāmata Īstais Konfūcijs. Domātāja un politiķa dzīve. Konfūcija paustās atziņas ļoti cieši sasaucas ar Latvijā vērojamiem procesiem.
Konfūcijs izveidoja morāli ētisku valstisku ideoloģiju. Arī Ķīnā pirms divarpus tūkstošiem gadu bija aktuāla problēma, kā panākt, lai tie, kas tiek pie varas, valsti pārvaldītu taisnīgi: nezagtu bez mēra, neaplaupītu vietējos ļaudis ar izputinošiem nodokļiem utt. Konfūcijs bija reālists: viņš saprata, cik nereāli ir visos valsts amatos iecelt tikai pilnīgi nesavtīgus ideālistus. Tādu cilvēku nav daudz, un viņiem ir grūti izvirzīties, jo lielākai daļai ļaužu rūp tikai viņu personiskās intereses. Tāpēc Konfūcijs aicināja augstos amatos virzīt tādus cilvēkus, kuru personiskās intereses sakrīt ar sabiedrības interesēm.
Latvijā ir noticis pilnīgi pretējais. Valsts līmenī ar retiem izņēmumiem pie varas ir tikusi kliķe, kuras līderi ir iemācījušies kā mantru atkārtot «pareizas» frāzes par sabiedrības interesēm. Savukārt lielākās daļas vienoto reformistu un tā saukto nacionālistu privātās intereses nav zināmas. Bet, kad tās atsedzas, tad ir redzama vien primitīva un neapvaldīta alkatība komplektā ar skaudību un neģēlīgas atriebības vēlmēm.
Pie varas esošās partijas pakārto valsts politiku ļoti šauras, bet ne vienmēr precīzi redzamas kliķes interesēm.
Lielāka fiskālā telpa ir vajadzīga lielākiem valsts izzagšanas apjomiem. Tāpēc šī vara pat nespēj tā vienkārši pildīt solījumus samazināt krīzes laikā palielinātos nodokļus. Tiklīdz tā samazinās «fiskālo telpu», būs mazākas iespējas valsts izzagšanai. Tāpēc kāda nodokļa samazināšana, vienalga vai tās sociālās iemaksas, vai iedzīvotāju ienākuma nodokļi, tiek piedāvāta komplektā ar nodokļu palielināšanu (attiecināt valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas uz saņemto autoratlīdzību) vai jaunu nodokļu ieviešanu – ostu nodoklis, elektrības nodoklis, margarīna nodoklis utt. Mēs dzīvojam absurdu zemē: valdība sludina, ka ir sākusies augšupeja un tūdaļ pār latvju zemi sāks birt eirozonas leiputrijas bagātības, bet, veidojot nākamā gada budžetu, jauni nodokļi tiek ieviesti kā laikā, kad līdz valsts bankrotam bija palikušas dažas minūtes. Brīdī, kad nebija naudas pareksiešu parādu nomaksai, valdība un Saeima nolēma izņemt no valsts uzņēmumiem dividenžu formā praktiski visu peļņu. Tika noteikts, ka šis ir īslaicīgs pasākums. Domāts tikai un vienīgi krīzes grūtajam laikam. Pat likumā tika iestrādāts (lasi – solījums visiem vēlētājiem) jau nākamgad samazināt no valsts uzņēmumiem izpumpējamo daļu un turpināt samazināt to turpmākajos gados. Taču izrādās, ka Dombrovska valdībai valsts dotie solījumi jāpilda tikai vien gadījumā, ja tie doti Zatleram vai Zatlera partijai personiski, un ja tie skar tikai un vienīgi vienu konkrētu darbaspēka nodokli (iedzīvotāju ienākuma nodokli).Visus citus solījumus, pat ja tie izputina valsts bagātību, var nepildīt. Ja rodas apetīte «paplašināt fiskālo telpu», tad likuma noteiktie dividenžu apjomu samazinājumu grafiki no valsts uzņēmumiem tiek atlikti bez mazākajām pārdomām un diskusijām. Nākamgad plānots turpināt valsts uzņēmumu izputināšanu, dividendēs izsūcot visu peļņu. Turklāt kļūst bezjēdzīgi diskutēt ar šiem politiskajiem līderiem, izmantojot racionālus argumentus.
Pat, ja izdodas pierādīt, ka ideja aplikt taukvielas un sāli ar īpašu akcīzi ir neproduktīva, jau nākamajā dienā tiks paziņots, ka gaisa sastāvā taču ir slāpekļa oksīds, kas ir ļoti neveselīgs, tāpēc arī gaiss būtu jāapliek ar akcīzes nodokli, kuru varētu rēķināt pēc iedzīvotāju plaušu tilpuma...
Kur meklēt izeju no šā absurda? Ir jāaizmēž visa pašreizējā valdošās koalīcijas kliķes šļura, un valsts svarīgākajos amatos ir jāvirza cilvēki, kuru privātās intereses sakrīt ar šodienas sabiedrības vajadzībām un Latvijas ekonomiskajām interesēm.