Raugoties uz daudziem procesiem, tā vien šķiet, ka Latvija nav īpaši tālu aizvirzījusies no padomju laika recidīviem. Varbūt daudzi procesi un cilvēku rīcības izpausmes nemaz nebija padomju laika specifika, bet tās ir kopējas visiem un jebkurai sabiedrībai raksturīgas.
Pēc PSRS sabrukuma tika daudzkārt izsmieta padomju ļaužu gatavība pēc pirmā kompartijas mājiena nosodīt un atmaskot darbus, kas PSRS nebija iespiesti un, kurus darbaļaudis nekad nebija lasījuši. Ir pat hrestomātisks piemērs, kad kompartijas organizēja strādniecības uzstāšanos nosodot Nobela prēmijas literatūrā piešķiršanu rakstniekam Boris Pasternakam. Uz tribīnes kāpa viens pēc otra gan strādnieki, gan inteliģenti un visi kā viens atkārtoja: „Es, protams, Pasternaku neesmu lasījis, bet pilnība un no visas sirds šī darba saturu nosodu un noraidu.”
Zināmu analoģiju ar senajiem 1958. gada notikumiem izraisīja kristīgo vērtību aizstāvju (Kaspara Dimitera, Kardināla Jāņa Pujata ( Latvijas Avīze 10. jūnijs) u.c.) uzstāšanās nosodot darbu, ar kur tie nemaz nav iepazinusies.
Polemiku aizsāka Kaspars Dimiters paziņojot, ka Antona Šandora Laveja grāmatas Sātana Bībele latviskotāja pieņemšana darbā apvienībā Par labu Latviju liecina par šīs kustības piesliešanos sātanismam
Uz brīdi pieņemsim, ka Antona Šandora Laveja grāmata Sātana Bībele tik tiešam ir galvenais ļaunuma un elles spēku vēstījums.
Kā jārīkojas tiem, kas uzskata, ka viņu galvenais uzdevums ir kristīgās ticības un kristīgo vērtību aizstāvība un saglabāšana? Vai tiem, kas cīnās par kristīgo vērtību saglabāšanu ir jāpazīst savas pretinieks, vai tas nav jādara? Vai tiem, kas aizstāv kristīgo civilizāciju un patieso Dievu ir jāzina vai nav jāzina kādas ir sātana viltības, kāda sātana taktika un kādu stratēģiju izvirza elles spēki lai pazudinātu šo pasauli? Vai kristīgie sludinātāji var efektīgi aizstāvēt savu ticību neko nezinot par pretinieka plāniem un pretinieka viltībām? Vai kristietis drīkst akli mesties cīņā neko nezinot par pretinieku un par pretinieka izvēlēto taktiku? Kā kristietis var cerētu uzvarēt ļaunumu, ja tas metas cīņa pret pretinieku par kur nezina tikpat kā neko?
Principā, lai uzveiktu pretinieku tas ir jāpazīst.
Ir vēl viens neatbildēts jautājums. Kā pārbaudīt vai Laveja, Bulgakova vai Roulingas darbi ir sātana vai Dieva iedvesmoti? Kurs uzņemsies soģa lomu „ (Netiesājiet, lai jūs netaptu tiesāti” , Mateja 7;1)?
Kā pārbaudīt vai kāds teksts ir sātana nodiktēts? Šī problēma bija ļoti svarīga arī daudziem praviešiem (Muhamedam, Luteram), kuri vājuma brīžos mocījās šaubās, vai viņu vīzijas un idejas ir no laba vai ļauna nākušas.
Taču jebkurā laikmetā ir ļaudis, kuriem nav šaubu un kuri zina, ka Laveja teksts ir sātana nodiktēts un precīzi atspoguļo elles izdzimumu ideoloģiju.
Labi. Pieņemsim, ka Kaspara Dimiteram ir taisnība un Sātana Bībeles izdošana ir traģiskākais notikums, kas ar Latviju ir atgadījies pēdējos gados. Ka tik tiešām Laveja darbs ir visus elles izdzimumu ideoloģijas apkopojums un paša ļaunuma nodiktēts. Pieņemsim, ka kristīgo ticību var glābt tik kolektīvs grāmatas nosodījums un noliegums un tas jādara vispār neiepazīstoties ar darba saturu. Kas tālāk?
Man ir zināmas aizdomas, ka sacerot Sātana Bībeli Lavejs cerēja uz tieši šādu kristiešu teologu rīcību. Ka teologi un oficiāla baznīca pašķirstījusi pirmās lappuses un iepazinusies ar visus sātana vārdu uzskaitījumu, minēto darbu noliegs un nosodīs kā vienotu veselumu.
Tātad, pieņemsim, ka baznīca un teologi sekos kaismīgajam Kaspara Dimitera aicinājumam.
Tad daļa draudžu locekļu, protams, grāmatai baidīsies pat pieskaraties (pieskarsies un „ mēnesi justos ka apdullis” (J. Pujats ). Tomēr būs tādi, kas to atšķirs, izlasīs un atradīs, ka : „ Visnozīmīgākā no visam svinamajām dienam sātaniskajā reliģijā ir katra paša dzimšanas diena (101.lpp.).”
Akli pasludinot visus Laveja grāmatas saturu par elles ideoloģiju un sātana nodiktētu nozīmē definēt, ka ikviens, kas svin savu vai jebkura cita dzimšanas dienu ir sātanisma kulta piekritējs.
Ja kāda oficiāla baznīca, nelasot pašu darbu, sekotu kaismīgajam Kaspara Dimitera izjūtu gammai un viņa novērtējums ietērptu oficiālas formās, tad tas nostādītu attiecīgo baznīcu smieklīgā pozā...
Nekas jau nav noticis. Kardināls tikai pazvanījis Ainaram Šlesaram un lūdza paskaidrot, kas tur ir ar to Sātana Bībeli. Savukārt Kaspars Dimiters kā brīvs pilsonis brīvā valstī kaismīgai aizstāvu savus uzskatus un savu izpratni ar labo un ļauno un par robežu starp labo un ļauno. Teologi nav iekrituši Laveja lamatās un nav veikuši kopīgu grāmatas nosodījumu. Laveja grāmatas nav samestas sārta un dzimšanas diena svinētājus pagaidām neizslēdz no baznīcas.
Morāle ir vienkārša. Pirms kaut ko nosodīt ir pareizi iepazīties ar lietas apstākļiem.
Lai uzvarētu pretinieku, tas ir jāpazīst.
Laveja grāmata ir aplūkojama no vairākiem skatu punktiem. Viens ir Kaspara Dimitera izkliegtais noliegums un nosodījums. Tam ir liels pamats, jo vairāki grāmatas ieteikumi – buršanas formulas - ir stingri ārpus daudzu reliģiju nāves grēku līnijas. Tomēr ir arī citi skatupunkti. Laveijs veica skarbu kristīgās morāles kritiku un izvirza savas antitēzes kristīgās morāles postulātiem. Ko atbildēs draudzes mācītājs, ja draudzes loceklis lūgs izskaidrot kāpēc baznīcai nav pieņemama Laveja redakcija ētikas zelta likumam? Pateiks, ka tas ir sātana formulējums? Izslēgs jautātāju no draudzes? Vai paziņos, ka draudzei sātana iedvesmotas grāmatas nav jālasa? Vēl viens jautājums uz ko atbildes jāsameklē katrai kristīga novirziena vadībai pašai, vai draudzes ganam ir jābūt spējīgam atbildēt uz tiem jautājumiem, kuri nomoka draudzi? Ja atbilde ir pozitīva, tad draudzes ganam ir nevis jāaizliedz kāda grāmata, bet jābūt izpratnei par grāmatām, kursa lasa draudze, sākot ar Hariju Poteru un noslēdzot ar prasmi pārliecināt, kāpēc kristīga morāle ir pārāka par Laveja antitēzēm