Latvijas un ES atbildība

 

Eiropas Ārpolitikas padome 15. septembrī laikrakstā Diena publicēja savu vēstījumu, kuru parakstīja bijušais Somijas prezidents Marti Ahtisāri, Itālijas Senāta viceprezidente un bijusī ES komisāre Emma Bonino, filantropiski noskaņotais valūtas spekulants Džordžs Soross u.c., kā arī divas Latvijas pārstāves – Sarmīte Ēlerte un Vaira Vīķe-Freiberga.

Vēstules galvenais saturs ir bažas par Latvijas ekonomikas krahu. Tajā ir nepārprotami definētas ekonomiskā kraha sabiedriski politiskās sekas: "...iedzīvotāji, kuri piedzīvojuši komunisma izgāšanos, varētu secināt, ka arī kapitālisms un brīvā tirgus ekonomika viņus ir pievīluši. Demokrātija nav devusi sociālo taisnīgumu, uz ko daudzi cerēja."

Vēstulē ir skaidri nosaukti tie, kā interesēs tiek realizēta Latvijas ekonomiskā politika: "Inflācija nozīmētu lielus zaudējumus tiem, kuri aizņēmušies ārvalstu valūtā, un skandināvu bankām, kas veikušas milzīgas investīcijas." Tātad politika ir skandināvu banku diktēta. To apgalvo Marti Ahtisāri, Džordžs Soross, Sarmīte Ēlerte un Vaira Vīķe-Freiberga, un nav ko debatēt. Vēstulē ir uzdots pamatots jautājums, kas adresēts ES vadībai: "Vai Eiropas Savienība var turpināt skandēt savus pamatprincipus un ideālus, kamēr vienā no tās dalībniecēm valstiskuma pamatus nopietni izskalojusi ekonomikas lejupslīde?"

Vēstules autori arī izsaka divus konkrētus ierosinājumus. Pirmkārt, samazināt stingrās Māstrihtas līguma prasības, kuras citas eirozonas valstis sen vairs neievēro. Pieļaujot atkāpi no prasībām, Latvija varētu pievienoties eiro zonai agrāk, novēršot valūtas riskus. Otrkārt, tiek lobēta ideja radīt jaunu Māršala plānu (fondu), kas investējot glābtu Latvijas sabiedrību no kreisām idejām un novērstu vilšanos kapitālistiskajā sistēmā.

Tomēr līdztekus lieliskām un diskutējamām idejām vēstulē ir vienkārši šokējoši apgalvojumi.

Kaut vai frāze: "Visvairāk bezdarbu izjūt krieviski runājošie jaunieši." Latviešu, ebreju, poļu vai čigānu latviski runājošie jaunieši bezdarbu laikam neizjūt tik smagi? Kas tā par argumentāciju? Uz kādiem datiem un pētījumiem tiek balstīts apgalvojums, ka tieši krieviski runājošie jaunieši visvairāk izjūt bezdarbu? Varbūt grupai, kura bezdarbu īpaši smagi neizjūt, var nemaksāt bezdarba pabalstus?

Manuprāt, bezdarbs un kredītu apmātība ir vienlīdz smagi skārusi visas Latvijas tautas. Apgalvojumi, ka krīze vissmagāk ir skārusi krieviski runājošos, jau ir ar ievirzi uz nacionāla naida kurināšanu.

Nākamais apgalvojums: "Latvija nevēlas izmantot devalvāciju izkļūšanai no šīs situācijas." Kā Marti Ahtisāri un Džordžs Soross to zina un kāpēc gatavi kaut ko tādu parakstīt? Vai to viņiem izstāstīja Sarmīte Ēlerte, bet Vaira Vīķe-Freiberga apstiprināja un visi akli noticēja?

Jautājums par lata devalvāciju vai revalvāciju nav jautājums, ko Latvija vēlas un ko ne. Pret šādu soli ir skandināvu bankas, "kas veikušas milzīgas investīcijas". Tā apgalvo Marti Ahtisāri un Džordžs Soross, un to apstiprina Sarmīte Ēlerte un Vaira Vīķe-Freiberga. Vēstules autori ir vienisprātis, ka, "ja nacionālā valūta – lats – sabrūk, tas pats var sekot arī daudzās kaimiņvalstīs un citās fiksētā valūtas kursa valstīs (pārējās Baltijas valstis, Bulgārija)".

Tātad kā interesēs ir nepieļaut lata devalvāciju? Vēstules autori paši atbild – Eiropas Savienības interesēs ir devalvāciju nepieļaut!!!

No Eiropas Ārpolitikas padomes vēstules izriet, ka devalvāciju nevēlas skandināvu bankas un Eiropas Savienība. Savukārt Latvijas valdošā finanšu kliķe nolasa no lūpām skandināvu banku vēlmes un uzspiež šādu politiku visiem, gan tiem, kas vēlas lata devalvāciju, gan tiem, kas to nevēlas.

Šajā ziņā vēstules autori turpina Rimšēviča, Godmaņa, Krūmanes un Slaktera Valūtas fonda pārrunās aizsākto dziesmu, ka latvju tauta gatava iznest jebkurus upurus, ka tik lats ir stiprs.

Latvijas sabiedrības vairākumam nav iebildumu pret apgalvojumu, ka konsekventa Latvijas nacionālo interešu ievērošana varētu radīt domino efektu. Labi, Latvija, graujot ekonomiku un turot stingru latu, var glābt Eiropu no sabrukuma! Tikai kāpēc mums tad tas ir jādara uz sava rēķina?

Faktiski tas ir jautājums par solidaritāti. ES solidaritāte, lai glābtu latu, nav jāuztver kā žēlastības dāvana no Eiropas nabaga Latvijai. ES palīdzība ir jāuztver kā taisnīga atlīdzība par to, ka Latvijas sabiedrība uzņemas lielākas ciešanas, lai nesagrautu ES kopējo sistēmu.