Eiropas Savienības stiprināšana un centralizācija ir Latvijas interesēs

 

Kad atklātībā nonāca informācija par to, ka jaunā Eiropas Komisijas vadītāja fon der Leienas kundze ir apņēmusies stiprināt un centralizēt Eiropas Savienību un tādēļ tiek veidotas darba un diskusiju grupas, šī ziņa daudziem Rīgā lika saausīties, bet labējos nacionāļus pat aizkaitināja un raisīja viņos neapmierinātību.

Tālāk. Janvārī Latvijas parlamentā notika ārpolitikas debates. Un arī tās demonstrēja valdošās elites neviennozīmīgu, aizdomu pilnu attieksmi pret Briseles lomas un funkciju stiprināšanas perspektīvu un visu no tā izrietošo. Kur tad ir problēma, un kāpēc politiskā filozofija un stratēģija, kurai Latvija labprāt pievienojās pirms 15 gadiem, tai vairs neizraisa iepriekšējo entuziasmu?

Problēma, protams, nav breksitā, kas mums nevar kalpot par piemēru, un nekādu izstāšanos no ES Latvija nopietni neapsver (lai gan asprāši Eiropā jau ir izdomājuši nosaukumu eventuālajam procesam - Lat-Me-Out). Liksim breksitu mierā. Vēsture ne reizi vien jau ir apliecinājusi, ka šķelšanās stiprina tikai sabiedrības sociālo un politisko bāzi un ka savienība būs spēcīga tikai tad, ja palikušajiem dalībniekiem būs kopīgi mērķi un intereses. Tāpēc nevajadzētu pārspīlēt zaudējumus no britu aiziešanas (ne arī pārspīlēt ieguvumus!) - mums vienkārši jāiemācās ar to dzīvot un jālūkojas nākotnē.

Kas tad traucē Latvijai būt eirooptimisma avangardā un aplaudēt Urzulas fon der Leienas iniciatīvām skaļāk par pārējiem? Iemeslu nav maz, taču galvenie ir trīs, un tie ir, lūk, šādi. Pirmkārt, Latvijā, izrādās, ļoti stipri mīl Ameriku. Mīl visādi - ar smadzenēm, ar dvēseli, mīl par draudzīgu papliķēšanu, par aizsardzību no “neprognozējamā kaimiņa” un pat par atklātu paternālismu, bet pirmām kārtām par to, ka Amerikas Savienotās Valstis nemēdz iejaukties tajās mūsu lietās, kas tās līdz zināmam laikam neskar; ASV pieņem mūsu valsti tādu, kāda tā ir - ar visām tās nacionālajām neirozēm un histērijām. Bet kāds tam sakars ar Ameriku? Pavisam vienkārši: Eiropas Savienība savulaik tika izveidota kā ASV konkurente (šā vārda pozitīvā nozīmē) un Latvijā to atceras…

Otrs iemesls: Latvijā zināmā mērā mazliet baidās no Eiropas - tās mēroga, spēka, pieredzes un tās atšķirīgo kultūru, kā arī visvarenās un uzstājīgās birokrātijas dēļ. Baidās no solidaritātes - gan no tās, kuru Eiropa, kad tas vajadzīgs, demonstrē “kopumā”, gan no tās, kuru tā pieprasa no savām “daļām”. Arī Eiropas vērtību “buķetē” mēs izvēlamies nodalīt tās puķes, kuras mums patīk, no tām, kuru smarža mums nav patīkama…

Visbeidzot trešais: mēs esam neapmierināti, kad neļauj vai traucē mums pašiem savā valstī lemt lietas un jautājumus, it īpaši tos, kas saistīti ar varu un naudu. Šie trīs iemesli jau ir noveduši valsti līdz krustojumam, kur acīmredzami šķiras divi virzieni jeb divi ceļi - uz “eiropeisku Latviju” un uz “latvisku Latviju”, taču mēs kautrējamies to pateikt skaļi. Neskaidrā ES nākotne pagaidām ļauj lēnītēm virzīties pa labējo ceļu, izliekoties, ka mēs stingri stāvam uz kreisā…

Latvijas vājā vieta, tās Ahileja papēdis, ir nevis neatrisinātās nacionālās problēmas, bet gan tautsaimniecības stāvoklis un iedzīvotāju labklājības palielināšanas problēma. Latvijas attīstība pēdējos gados tika finansēta no ES līdzekļiem - no 20% līdz 30% Latvijas budžeta tika segti no Eiropas fondiem, turklāt ir radusies atskārsme, ka atbalsta maksimums jau ir pagātnē un ka viens no breksita rezultātiem būs šāda finansējuma paātrināts sarukums.

Neviens Briselē mums pagaidām nesaka, par cik samazināsies Eiropas finansējums, taču liek noprast, ka zaudējumi būs ļoti lieli. Iekšējo izaugsmes avotu šobrīd Latvijā faktiski nav. Turklāt ekonomikas attīstība un labklājības palielināšana mums nekad nav bijusi skaidri formulēta kā stratēģiska prioritāte. Pat ja kaut kas šajā ziņā tika deklarēts, darīts tomēr nekas netika. Labākajā gadījumā tika liktas cerības uz “tirgus neredzamo roku”, kura darījumiem labvēlīga klimata apstākļos un ar labu tiesisko atbalstu visu noliks savās vietās. Taču diez vai šī “roka” kaut ko spēs darīt, ja pa to regulāri sit ar āmuru, kā tas pie mums notiek.

Divas vadošās nozares - transporta un banku - šobrīd atrodas slimīgā šoka stāvoklī. Tranzīts caur ostām un dzelzceļu strauji sarūk; zaudējumi gada laikā procentu izteiksmē ir divciparu skaitlis. Banku sektors atrodas nokautā finanšu sfēras “kapitālremonta” dēļ, ko Latvija veic pēc “starptautisko partneru” pieprasījuma.

Speciālisti norāda uz biznesa zemo aktivitāti un pesimismu, baņķieri runā par to, ka hroniski trūkst kvalitatīvu projektu, kuriem varētu piešķirt finansējumu. Līdz ar to 2019. gada pēdējā ceturksnī Latvijas ekonomika pirmo reizi pēdējo 10 gadu laikā uzrādīja kritumu, turklāt prognozes tās izaugsmei 2020. gadā tiek sniegtas statistiskās kļūdas robežās.

Bet vēl ir arī tādas problēmas kā negatīva demogrāfija, bezatbildīga politika attiecībā uz nacionālajām minoritātēm, sabiedrība, kas sašķelta pēc valodas principa, krīze izglītības un medicīnas jomā. Rezultātā mums ir vispārējs pesimisms, no kura neizdevās atbrīvoties pat ar vērienīgu sava valstiskuma simtgades svinēšanu. Un, protams, nekur jau nepazūd arī korupcija… Tā mums ir firmas Spezialität.

Patiesība pašlaik ir tāda, ka Latvija faktiski ir izsmēlusi iekšējās rezerves attīstībai - gan ekonomiskajai, gan politiskajai, gan garīgajai. Galvenie mērķi, kas tika izvirzīti 20. gadsimta deviņdesmitajos gados, it kā ir sasniegti, bet jauni netiek deklarēti. Un, neraugoties uz varas paziņojumiem, valsts slīgst apātijā un stagnācijā, līdz ar to apdraudot ne tikai sevi, bet arī visu Eiropas Savienību, jo šeit veidojas tāda kā “iekšējā pelēkā zona”.

Nav daudz scenāriju, kā iziet no šāda stāvokļa. Reālistiskākais un loģiski saprotamākais no tiem ir forsēta un dziļa integrācija Eiropā ES federalizācijas gaitā. Latvijai tas nozīmē turpmāku tuvināšanos attīstītajām valstīm, šo valstu labākās prakses implementēšanu, to personāla piesaistīšanu, korupcijas apkarošanas normu unificēšanu, plaša jautājumu loka caurskatāmību un atskaitīšanos ES varasiestādēm. Tas nodrošinās pozitīvu stabilitāti un līdz ar to nopietna privātā kapitāla pārstāvju ieinteresētību investēt.

Pēc Eiropas standartu pārņemšanas attiecībā uz gurķu izmēru un izlietņu daudzumu skolās, Latvijai tikpat nelokāmi jāpārņem standarti un noteikumi attiecībā uz sabiedrisko un ekonomisko dzīves jomu. To mēs pagaidām neesam izdarījuši un paši neizdarīsim - nespēsim paveikt; diemžēl mūs ir jāpiespiež to izdarīt. Eiropas centra stiprināšana, ES federalizācija un līdz ar to dažu svarīgu pilnvaru nodošana no Rīgas Briselei ir pats vienkāršākais, īsākais un evolucionārākais (proti, bez asins izliešanas) ceļš uz šo mērķi.

Likumsakarīgs ir jautājums: kāpēc mēs paši nevaram tikt galā ar savām problēmām? Pieņemamā termiņā, vienas paaudzes laikā? Saskatu tam vismaz trīs cēloņus: vēsturiskās pieredzes trūkums, nacionālais egoisms, radu un draugu būšana. Mūsu valstiskuma neilgā vēsture, kurā bija pārtraukumi, pagaidām nav ļāvusi pilnībā apgūt spēju saskatīt vēsturisko perspektīvu, tāpēc arī lēmumi pie mums tiek pieņemti steigā - vienkārši “lai aizbāztu caurumu”.

Arī nacionālais egoisms traucē Latvijai pārņemt eiropeisko praksi, pieredzi un, piedodiet, vērtības. Mēs to visu vārdos, protams, esam pieņēmuši, bet dzīvē pret to izturamies pēc principa - “te mēs spēlējam, bet te - nespēlējam”, nesaprazdami, ka šīs vērtības un noteikumi darbojas nevis atsevišķi, bet, kā mēdz teikt fiziķi, “ansamblī”.

Kas attiecas uz radu un draugu būšanu, tad šeit, protams, sava nozīme ir nelielajiem valsts izmēriem. Bet vēl lielāka nozīme ir pagātnē gūtajai pieredzei, kad dažādi apstākļi un grūti laiki ir iemācījuši mums, no vienas puses, cits citam palīdzēt, bet, no otras puses, visu atrisināt miermīlīgi “savā lokā” un, kā tautā saka, publiski nemazgājot netīro veļu.

Ir lietas, kuras mēs labi protam: uzturēt mājsaimniecību, rūpēties par ģimeni un tuviniekiem, uzturēt kārtībā pagalmu un ielu, samērā labi saimniekot savā komūnā, pildīt instrukcijas un priekšrakstus. Bet ir lietas, kuras mums pagaidām slikti padodas. Mēs neprotam skaidru skatu lūkoties nākotnē, atmetot personīgās intereses un egoismu, neprotam uzmanīgi uzklausīt svešu viedokli, neprotam uzticēties un piedot. Un tas mums pagaidām traucē. Kā vēsturisks optimists esmu pārliecināts, ka ar laiku mēs to atrisināsim un visus trūkumus novērsīsim. Bet pagaidām mums ir vajadzīga palīdzība.

Galvenais uzdevums tuvākajā laikposmā ir no jauna iedarbināt Latvijā attīstības dzinēju, atgriežot savai tautai cerību (iekšējais uzdevums) un apkārtējās pasaules uzticēšanos mūsu valstij (ārējais uzdevums). Mēs to varēsim izdarīt, ja vēl dziļāk un pamatīgāk pievienosimies Eiropas saimei. Tāpēc es sveicu nākamo jauno posmu Eiropas Savienības stiprināšanā un centralizācijā - tas ir Latvijas interesēs.