arrow_downwardJānis Peters / Viedokļi

Pirms 35 gadiem tikko bija beidzies t.s. Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā, pierunāts un uzrunāts, tikko atteicies no Tautas frontes dibināšanas, es devos prom uz laukiem, lai izvairītos no liekas atzinības un tikpat lieka naida. Bet arī tur mani atrada gan raidījuma “Labvakar” puiši, gan Māris Čaklais un Džemma, arī Guntis Valujevs.

Pats sevi nekad necitēju, bet šoreiz piedien.

Kritizēt Dziesmusvētkus nozīmētu to pašu, ko Ziemassvētkos vai Lieldienās izteikt piezīmes dievkalpojumam katedrālē. Ja tas neskan ķecerīgi, tad es atļaujos Dziesmusvētkus salīdzināt ar Dievkalpojumu latviešu tautai un droši zinu, ka arī daļa citu tautību Latvijas iedzīvotāju bija klāt Mežaparkā, un viņiem vismaz patika.

Vajag vienos Dziesmu svētkos aizliegt jeb arī izslēgt no repertuāra, lai nākamajos atļautu. Izslēgšanas notika 1973. gadā un 2013. gadā. Savukārt bez līdzīgas padomju rīcības atdarināšanas neiztika arī mūsu tautieši brīvajās ārvalstīs.

Nepierasti ir klausīties žurnālistu, politologu, sabiedrisko darbinieku, kā arī nejauši pieaicinātu vai labticīgi domājošu cilvēku sarunas par t.s. "prezidenta vēlēšanām", kuras tiek apcirptas atstājot biļetenos tikai "par" un "pret". Tāda demokrātiska un tradicionāla katra vēlētāja viedoklim atbilstoša iespēja kā "atturos" tiek aizliegta (atraidīta) ar brīvprātīgu piespiedu balsojumu, lai balsu skaitītājiem būtu mazāk darba un ātrāk iespēja aizlaisties no skaitīšanas būdiņām.

Taisnīgi un godīgi atbildēt uz jautājumiem par kultūras vērtību grozīšanu nozīmē konjunktūristisku un – pats bīstamākais – politiski nepamatotu Latvijas izgāšanos. Ja mēs šodien sāktu tāpat kā totalitārās struktūrās noteikt, kuri ir labie un pareizie cilvēki, un viņu literārie darbi, tad drīz vien atklātos par katru no viņiem tik šokējošas lietas, ka līdzcilvēkus ķertu sirdslēkmes, tēlaini runājot.

Apolitiska skice

1988. gada jūnija beigās – pēc radošās inteliģences plēnuma Rīgā un tikpat daudz dienas pēc ASV prezidenta Ronalda Reigana valsts vizītes Maskavā (piedodiet par ambīcijām) mēs, PSKP 19. konferences delegāti no Latvijas, starp kuriem vairums bija partijas nomenklatūras funkcionāri, aizbēgām uz Maskavu.

Katrs baltietis saprot katalāņu centienus. Emocionāli šai augsti attīstītajai nācijai ar savu valodu, kultūru, intelektuālajiem un ekonomiskajiem sasniegumiem ir morālas tiesības uz valstiskumu.

Nesaprotamu iemeslu dēļ atbildīgām personām dažkārt nākas izrunāties tieši pretēji, un proti – īpaši bezatbildīgi un pat bīstami, aizvainojot ļaužu nacionālo pašlepnumu.