Ko negribam saukt vārdā
Vajag vienos Dziesmu svētkos aizliegt jeb arī izslēgt no repertuāra, lai nākamajos atļautu. Izslēgšanas notika 1973. gadā un 2013. gadā. Savukārt bez līdzīgas padomju rīcības atdarināšanas neiztika arī mūsu tautieši brīvajās ārvalstīs.
Te padomju partokrātiskajai mietpilsonībai dziesma bija pārāk nacionāla (maigi citējot), otriem - sarkana. Bet tie, kas ne te, ne tur nebija aizmirsuši nedz Piekto gadu, nedz asinslietu, nedz strēlniekus, nedz Vētras sēju, nedz Lauztās priedes, nedz Gaismas pili gaviļu kalnā, tie turpināja dziedāt, kur vien varēja un kur ļāva arī bez oficiāli atzītiem karogiem. Himna tāpat bija redzama ļaužu acīs un ilgās. Himnai pietuvinājās jaunsacerētā mūzika visu 3 impēriju laikā Pēterpilī vai tepat Baltijā gan Ostlandes, gan padomju gados. Asinslietus dzejā un dziesmā ir metafora, un to saprot katrs, kas kaut ko ir dzirdējis par literatūru un kultūras sarīkojumiem nacionālā mērogā. Pat pārnacionālā. Ar metaforām nešauj, bet trāpa. Tāpēc jau arī izslēgšana no repertuāra. Asinslietus līst bez komentāriem kopš 1. un 2. pasaules kara vēstures lappusēm un vēl no tagad negaidīti uzbrūkošiem rēgiem, arī no Latvijas Neatkarības kara, no pēckara sarkanajiem mežiem Baltijā un citur, no bijušās Dienvidslāvijas republikām, no perestroikas godīgo ļaužu vēnām Baku, Tbilisi, no 1991. gada janvāra Viļņā un Rīgā. Bet toreiz, 1990. gada vasarā, mēs taču nemaz nebijām nobijušies, kad paši sev un citiem pirmajos brīvajos latviešu Dziesmu svētkos Mežaparkā atgādinājām par asinslietu mūsu vēsturē. Un vai nepamatoti, ja pēc sešiem mēnešiem sākās 1991. gada janvāris pie TV torņa Viļņā un Iekšlietu ministrijas Rīgā?
Bet ko šodien? Kā lai sauc to, kas līst iz sātaniskas enerģētikas ne jau no Dieva debesīm pār kviešu un kukurūzas laukiem neatkarīgā valstī? Tas nav tas, pie kā bijām kādu laiku pieraduši šalcam virs jāņuzālēm pļavās un puķukāpostiem leknos laukos.
Labi, ka repertuārā atpakaļ ir Raiņa un Emīla Dārziņa izslēgtās "Lauztās priedes" Māra Sirmā īpašā aizsardzībā. Varbūt lasītājs mani apsauks, ja es teikšu, ka vismaz kādā lielā Rīgas parkā man pietrūkst Jāņa Akurātera devuma, kuru, ticams, neviens negrasās pārdēvēt. Viņa dzeja dziesmā "Ar kaujas saucieniem uz lūpām" ir tieši tā metafora, kas trāpītu 21. gadsimta aktuālajā, īstajā un briesmīgajā karā. Tāpēc dziedāsim par visu, ko spējam. Lai atgādinātu, ka neko vairs negribam zaudēt. Manuprāt, visvairāk latvieši var pateikt tieši Dziesmu svētkos. Tie ir mūsu nacionālā un starptautiskā asambleja.
Atziņu, kas man šķiet precīzākā un orģinālākā nekā līdz šim par Dziesmu svētkiem dzirdētās, ir pateicis Raimonds Pauls žurnāla "Ir" 2023. gada jūnija/jūlija pielikumā "Dziesmu svētki": Kad šie it kā vienkāršie cilvēki un pašdarbnieki sapulcējas uz Dziesmu svētku skatuves, viņos rodas savas varas un spēka apziņa. Tāpēc koris lielkoncertā var gan dziesmu, diriģentu, komponistu un publiku pacelt spārnos, gan ieviest neplānotas un nekontrolējamas izmaiņas koncerta scenārijā.