Piektdiena, 1.marts

redeem Ilgvars, Ivars

arrow_right_alt Viedokļi

Kur slēpjas prezidents?

© Ģirts Ozoliņš/F64

Nepierasti ir klausīties žurnālistu, politologu, sabiedrisko darbinieku, kā arī nejauši pieaicinātu vai labticīgi domājošu cilvēku sarunas par t.s. "prezidenta vēlēšanām", kuras tiek apcirptas atstājot biļetenos tikai "par" un "pret". Tāda demokrātiska un tradicionāla katra vēlētāja viedoklim atbilstoša iespēja kā "atturos" tiek aizliegta (atraidīta) ar brīvprātīgu piespiedu balsojumu, lai balsu skaitītājiem būtu mazāk darba un ātrāk iespēja aizlaisties no skaitīšanas būdiņām.

Ja paliek tikai "par" un "pret", priekšvēlēšanu debates atgādina klačošanos - ko Egils, kā Uldis, kāds labums no kādas dāmas... Tātad mēļu trīšana par aizkulisēm politiķu vidū. Pirmskara Latvijā bija dzeltens žurnāls ar šādu nosaukumu. Mazliet tīkamas skudriņas, mazliet sāņis paliek garlaicība, mazliet paveras panorāma privātumā.

Neizvērsīšos par mazās Latvijas lielo amatvīru izģērbšanu. Man pietiktu ar Pīlēnu un Levitu, ja citu nav. Bet varēja jau būt un ir arī. Es nevienu vārdu nenosaukšu, lai sabiedrību netracinātu. Tautas vārdu nelietošu, to jau piespekulē katrs bez vajadzības vai ar specvajadzību.

Ja mēs jau iepriekšējās prezidenta vēlēšanās ar 51 vai pat 2/3 balsu būtu Saeimā ievēlējuši par Valsts prezidentu Imantu Lancmani, kad viņam bija 5 gadi mazāk, brīnumi nenotiktu, bet gaismas gadus piedzīvojusi Latvija būtu gan. Arī visu pārējo Eiropas Savienības valstu prezidenti būtu izdzirduši līdz šim aiz vēstures un latviešu pašu mūsdienu oderes slēptas vērtības. Lancmaņa kungs vispārējās žēlošanās un padošanās gadu desmitos netaupīja nedz savu galvu, nedz rokas, nedz sirdi. Gluži kā Igaunijas Republikas pirmā atjaunotās valsts galva Lennarts Meri, kuram reiz kādā solīdā ārvalstī pajautāja - prezidenta kungs, vai Jūs pārstāvat to valstiņu, kurā lekcijas lasa profesors Jurijs Lotmans? Lennarts atbildēja, jā, es esmu no tās valsts, kurā Tartu universitātē spīd šis no Ļeņingradas pārnākušais ģēnijs. Ar Lancmani būtu bijis līdzīgi - tāpat kā Meri arī Lancmanis bija un ir izcils mākslinieks, mākslas vēsturnieks un, iespējams, zinātnieks, restaurators un... mūrnieks, ja pils atjaunošanu uzskatīt par skarbu praktisku darbu. Un kad? Tad, kad valstij, kurā šim cilvēkam bija lemts strādāt, pietika tipogrāfijas krāsas, banknošu emisijas mašīnas, bet nebija manta, ko likt lietā. Lancmanis no tās pašas trūcības to spēja sagādāt ar intelektuāļa un praktiķa paņēmieniem un līdzekļiem. Atjaunotā Rundāles pils nav tikai viena augšāmcelta liela māja. Tā ir arī simbols latvietim. Šis cilvēks dabūja padomju Pēterburgas restauratorus pie savas pils griestiem, pats redzēju un rādīju pili augšāmceļamies Čingizam Aitmatovam un viņa draugam itāļu kino milzim Tonīno Guerram. Pils atjaunotne piedzīvoja atdzimšanu cauri padomju gadiem, cauri Atmodas nabadzībai un barikāžu skarbumam.

...Kad pēc Rundāles atjaunošanas Latvijas Radio žurnālists jautāja, ko Lancmanis domā par sevi Valsts prezidenta amatā - viņš to negribot vai nevarētu? Uzrunātais, protams, atbildēja, ka negribot, bet tad pēc sekundes margināli noskanēja - varētu, un raidījums ritēja tālāk. Latvija palika nekustīga, it kā nekā nedzirdējusi.

Ja šādu vārdu spēja toreiz izrunāt grūti pašvērtējama darba autors, tad diez vai šajā jautājumā ieinteresētajiem ļaudīm vajadzēja toreiz atkāpties. Tā to nedara, it sevišķi ja, triviāli runājot, ir darīšana ar lielu cilvēku.

Es zinu, ka par šo ideju tagad vairs nav runa. Rakstu tikai tāpēc, lai atgādinātu, ko esam palaiduši garām savas valsts labumam. Un kādi ļaudis ir mūsu vidū arī pašreiz un būs rīt. Noslīkt formālās un sarunātās pareizībās jau ir viegli.