Nesaprotamu iemeslu dēļ atbildīgām personām dažkārt nākas izrunāties tieši pretēji, un proti – īpaši bezatbildīgi un pat bīstami, aizvainojot ļaužu nacionālo pašlepnumu.
Piemēram, kāds praktizējošs kultūras aktīvists brīdi pirms nupat aizvadītajiem Dziesmu svētkiem mēģināja nobaidīt sabiedrību ar Raiņa, Aspazijas, Jāņa Akurātera, Kārļa Skalbes, Friča Mendera, bet citiem vārdiem – veselas lepnas paaudzes dižgaru Piektā gada idejām, kas īstenībā ir latviešu tautas patstāvības un nākotnē ieraugāma valstiskuma priekšnojautas. Kaut arī Piektā gada revolūcijas izpausmes diemžēl neaprobežojās tikai ar garaspēku (kā 20. gadsimta beigās Trešās Atmodas laikā), šis vēsturiskais dumpīgums un cīnītāji pieteica jaunu un varenu laikmetu, kas pēc gadiem desmit uz vēstures skatuves uzvedīs strēlniekus, starp kuriem būs Latvijas valsts izcīnītāji, neskatoties uz pretrunām nācijas attīstībā. 1919. gada 23. jūnijā Piektā gada revolūcijas iedvesmotie strēlnieki guva izšķirošu uzvaru Cēsu kaujās par Latvijas un Igaunijas neatkarību, ierakstīdami Brīvības cīņu vēsturē spožu lapaspusi par Ziemeļlatvijas brigādes un Igaunijas 3. divīzijas apvienoto karadarbību pret ienaidnieku. To nevar dziesmā nodziedāt, bet to nedrīkst aizmirst un ar to nedrīkst baidīt cilvēkus. Viņi taču nāca no saviem Piektā gada asinsradiniekiem un priekštečiem, pret kuriem cara patvaldība raidīja dragūnu soda vienības jeb melno sotņu formējumus, kas pēc kara lauku tiesu sprieduma 24 stundu laikā izpildīja nāves spriedumus. Tos uz karstām pēdām bija apstiprinājis sadists ģenerālgubernators A. Meijers-Jakomeļskis. Dziesmā to sauc par asins lietu, bet metaforiskās lauztās priedes aizkustināja gan lielā dzejnieka Raiņa, gan Emīla Dārziņa dvēseles. Visu padomju laiku dziedājām arī šo divu ģēniju dziesmu pret vētru. Būtu man sīka teikšana, es augsti celtu arī lielā nacionālpatriota Jāņa Akurātera dzejoli Ar kaujas saucieniem uz lūpām. Tad mēs kļūtu par Raiņa tiem, kas neaizmirst. Taču, izrādās, mēs gribam aizmirst. Varbūt arī negribam, taču tā sanāk, jo tieši ar vēsturi un literatūru brīvās Latvijas skolās tā pašvakāk. Gan Piektā gada strīpas mugurās, ko atgādināja Ojārs Vācietis padomju gados, gan skolotāja Jūlija Dievkociņa nošaušana Vizmas Belševicas satricinošajā dzejolī. Vai varbūt arī šo dzejnieku dramatiskie darbi būtu sevi izsmēluši?
Runa šeit nav par kādu vienu dziesmu, kurā atrodami skarbi tēli. Likteņdzejā neiztikt bez dramatisma. Ar nošu skaitīšanu vien nevar mākslā izpaust izšķirošu vēstures posmu. Zilbju un vārdu avīžnieciska bokstābēšana un bungu dauzīšana ne tuvu nestāv mākslinieciskai tēlainībai. Katram taču ir skaidrs, ka dziesma ir jāiestudē gan muzikālā, gan dzejiskā daudznozīmībā. Metaforas burtiska izpratne ir boļševistiskās literatūrzinātnes kultivētais vulgārsocioloģisms, kā tas gadījies pieminētajam kultūras darbavīram.
...1990. gada pirmajos brīvajos Dziesmu svētkos mēs taču neparedzējām, ka 1991. gada 13. janvārī Viļņā un 21. janvārī Rīgā sniegs krāsosies asins krāsā. Bet brīdinājums pirms septiņiem mēnešiem Mežaparka estrādē bija skanējis. Vienā dziesmā. Un vēl citās. Arī Jāzepa Vītola, Emīla Dārziņa, Imanta Kalniņa, Mārtiņa Brauna. Ne Raimonda Paula vien. Neesmu nelaimes ķērcējs, un lai Dievs nedod atkārtošanos nedz augstāk minētajā burtiskumā, nedz metaforiskā tēlainībā. Mēs drīkstam mainīt repertuāru, taču aicinājums aizmirst savu vēsturi, no kuras būtu jābaidās, ir zemisks. Bez Piektā gada cildenās traģikas nebūtu iespējami arī nupat aizvadītie Dziesmu svētki. Baidīt ar Piekto gadu nozīmē pakāpeniski dzēst valstiskuma apziņu no cilvēku kultūrapziņas un sirds. Dziedāt var jebkādu dziesmu, bet vai ar mūsu senču asinīm drīkst baidīt?