Kā mēs aizbēgām uz partijas 19. konferenci

 
©F64

1988. gada jūnija beigās – pēc radošās inteliģences plēnuma Rīgā un tikpat daudz dienas pēc ASV prezidenta Ronalda Reigana valsts vizītes Maskavā (piedodiet par ambīcijām) mēs, PSKP 19. konferences delegāti no Latvijas, starp kuriem vairums bija partijas nomenklatūras funkcionāri, aizbēgām uz Maskavu.

Iepriekš jau no partijas kases mums bija nopirktas dzelzceļa biļetes, bet pēkšņi Latvijas kompartijas vadītāji tās nomainīja pret aviobiļetēm. Iemesls bija tas, ka augstākā partijas vadība bija uzzinājusi, ko zinājām mēs visi - izrādās, lietuviešu komunistu delegāciju Viļņas dzelzceļa stacijā bija pavadījuši 20 tūkstoš lietuviešu ar patriotiskiem lozungiem, novēlot tiem no 19. konferences atgriezties ar demokrātiju, brīvību, neatkarību vismaz Lietuvas komunistiskajai partijai ar Aļģirdu Brazausku priekšgalā. Galu galā Lietuvas bijusī pagrīdes kompartija (tāpat kā Latvijas un Igaunijas) nekad nebija tikušas uzņemtas staļiniskajā Vissavienības komunistiskajā (boļševiku) partijā, bet automātiski ieskaitītas VK(b)P kā “atpalikušu agrāru valstu” noklīduši nabagi. Prasībai pēc Lietuvas kompartijas neatkarības blakus stāvēja prasība pēc Lietuvas valstiskuma atjaunošanas.

…Pārbīlī, ka Rīgas dzelzceļa stacijā varētu atkārtoties lietuviešu scenārijs, “mūsu republikas”, kā mēs toreiz saucām Latviju, vadītāji lika mums bēgt no demonstrējošās tautas ar lidmašīnu pa maršrutu Rīga - Maskava. Šī bēgšana prom no tautas acīm bija sīka šmugule un līdzinājās imitētajām “riteņbraucēju sacīkstēm” pie Brīvības pieminekļa vienā no protesta mītiņiem 80. gadu vidū.

Piespiedu “bēgšana” pierādīja, ka jau pašā sākumā partijas funkcionāriem bija bailes pašiem no sevis, no reformām jeb perestroikas, ko Gorbačovs bija nolaidis no augšas vai Politbiroja “šnorbēniņiem”. Īpašas bailes valdīja Latvijā, kur tika agresīvi kūdīts pret nacionālu pašapziņu.

* * *

19. konferences tēzes ar tālejošu nolūku tika publicētas jau pirms Reigana ierašanās Kremlī, kad Maskava bija izpildījusi Rietumiem doto solījumu līdz 1988. gada 15. maijam izvest PSRS karaspēku no Afganistānas un izpildīt arī Andreja Saharova (to mēs toreiz vēl nezinājām) prasības likt pamatus radikālai sistēmas maiņai Padomju Savienībā tādā apmērā, lai “padomju prakse atbilstu Rietumu standartiem” (Metloks). To akadēmiķis Saharovs bija licis priekšā ASV valsts sekretāram Šulcam, kad viņš ar Ševardnadzes akceptu tika apmeklējis Saharova pieticīgo dzīvokli Maskavā - trīs mēnešus pirms Reigana vizītes.

ASV un PSRS dialogam Maskavā ceļš bija brīvs, un vēsturiskā tikšanās notika 17 gadus pēc neviena ASV prezidenta līdz šim nenotikušas vizītes pie jebkura no padomju līderiem.

* * *

Gribu uzsvērt, ka Latvijas vēsturiskais Rakstnieku savienības valdes un citu radošo organizāciju plēnums, neskatoties uz Latvijas kompartijas funkcionāru ienaidu, atradās Reigana - Gorbačova tikšanās vairoga aizsardzībā. 1. un 2. jūnijs Rīgā un Maskavā bija laimīga sagadīšanās, ko mēs, izanalizējot situāciju, prasmīgi izmantojām. Atgādinu, ka Reigana padomju disidentiem rīkotajās pusdienās ASV rezidencē Spasohausā piedalījās arī citādi domājošais mācītājs Modris Plāte, kurš pārstāvēja arī Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu. Latviešu garīdznieks sēdējis ar prezidentu pie viena galda un pārmijis ar viņu kādus vārdus.

* * *

Delegācijā, kas 1988. gada jūnija beigās ieradās Maskavā, bija arī vēl tikai nākošais Tautas frontes priekšsēdētājs (tādas frontes vēl nemaz nebija), sabiedriskais darbinieks, publicists Dainis Īvāns, kas latviešu cieņu un mīlestību bija nopelnījis ar pūliņiem glābt Daugavu un novērst arī tautas pārpludināšanu, Latvijas komunistiskās partijas oficiālā laikraksta “Cīņa” redkolēģijas loceklis un lauksaimniecības nodaļas vadītājs Ēriks Hānbergs, Rīgas pilsētas partijas komitejas biroja loceklis aktieris Ģirts Jakovļevs, Valmieras 11 Komjauniešu vidusskolas direktors Andris Piebalgs, kurš pēc gadiem būs Eiropas Komisijas ministrs, Latvijas kompartijas Centrālās komitejas loceklis dzejnieks Jānis Peters un Komunistiskās partijas Liepājas rajona 1. sekretārs Alfrēds Čepānis, kurš skaitījās “gaišais spēks” un kas vēlāk būs Saeimas priekšsēdētājs. Jau pirmajā 19. konferences dienā Alfrēds Čepānis uzrakstīja prezidijam sekojoša satura zīmīti: “Konferences gaita aiziet vecajās sliedēs, tiek runāts tikai par “sasniegumiem”, bet nekas netiek teikts par būtību, kāpēc konference ir sasaukta. Lūdzu delegātus orientēt tribīnē runāt par problēmām un būtību. Alfrēds Čepānis no Latvijas.”

Čepānis tagad atceras, ka zīmīti viņš nodevis pirmajā rindā sēdošajam Albertam Kaulam, kuram pie svārku atloka mirdzēja Sociālistiskā Darba Varoņa zelta zvaigzne. Kauls paņēma zīmīti un devās prezidija virzienā, kur to mēģināja apturēt drošības darbinieks, bet, ieraudzījis Zelta zvaigzni, atkāpās. Saņēmis zīmīti, Gorbačovs to skaļi nolasīja un piebilda: “Lūk, tādu nostāju es atbalstu” (“Voteto ja poddjerživaju”).

* * *

Kāpēc Gorbačovam un Jakovļevam, kurš uzskatāms par “perestroikas arhitektu”, bija vajadzīga 19. konference? Protams, lai glābtu Padomju Savienību, tuvinot to demokratizācijai un dinamiskai ekonomiskai attīstībai, kas ļautu iekļauties pasaules brīvo valstu saimē. Bet to nevarēja izdarīt ar veco izkurtējušo partijas aparātu, kā arī bez alternatīva spēka rašanās, kas nozīmētu divpartiju sistēmu, kā to bija iecerējis Jakovļevs un viņa “aģentūra” PSKP Centrālajā komitejā. Šīs “aģentūras” vai grupas spilgtākais pārstāvis bija Aleksandrs Cipko, kurš speciāli tika nosūtīts stažēties uz Polijas un Čehoslovākijas kompartijām, lai smeltos citu, eirokomunistisku pieredzi. Aleksandrs Cipko kļuva tur par radikāli, un mēs atceramies viņa publikācijas tā laika laikrakstā “Izvestija”, kas tracināja vecos kadrus. Viņš pat rosināja Padomju Savienības komunistisko partiju atzīt poļu “Solidaritāti” un sadarboties ar to. (Arī mūsdienu Krievijā Cipko retu reizi TV tiek pie vārda federālajos kanālos, bet viņu ātri raidījuma vadītājs pārbļauj, jo Cipko noraida un kritizē Krievijas Federācijas politiku mūsdienu prezidenta vadībā).

* * *

Lai nomainītu veco pārvaldes aparātu, cīņā par varu jaunā Kremļa vadība nevarēja rīkoties kā Staļins. 20. gadsimta beigās jaunajiem līderiem varu vajadzēja mainīt demokrātiskā ceļā. Bet lielām pārmaiņām bija nepieciešams mehānisms jeb partijas forums, kurš balsojot akceptētu citu politiku, ekonomisko sistēmu un valsts pārvaldi.

Staļina boļševiku partijas saieti, īpaši 17. kongress, kurā sapulcējās 1966 delegāti, dzīvi palika vien 858 komunisti, bet nošauti 1108. Jaunā Kremļa vadība, kuru 1980. gadu vidū nevadīja t.s. “asinskomunisti” (kolhoza “Jaunais komunārs” priekšsēdētāja, krietnā latviešu zemnieka Jāņa Blūma termins), izdomāja modernajai sabiedrībai atbilstošu plānu. Rietumu sabiedrībā 10 gadus dzīvojušais un ar vēstnieka amatu Kanādā sodītais, kas bija kā trimda, Aleksandrs Jakovļevs (viņš arī Kolumbijas universitātes stažieris jaunībā kopā ar bijušo, vēlāk pārbēgušo VDK pulkvedi Kaluginu) uzskatāms par 19. konferences galveno ideologu un visas perestroikas arhitektu. (Starp citu Jakovļevs Lielo Oktobra sociālistisko revolūciju dēvē par kontrrevolūciju, bet perestroiku sauc par marta - aprīļa demokrātisko revolūciju.)

* * *

Konferencei lika priekšā pieņemt sekojošas Rezolūcijas 1) Par PSKP XXVII kongresa lēmumu realizēšanas gaitu un uzdevumiem pārkārtošanās padziļināšanā, 2) Par padomju sabiedrības demokratizāciju un politiskās sistēmas reformu, 3) Par cīņu pret birokrātismu, 4) Par starpnacionālajām attiecībām, 5) Par atklātumu un 6) Par tiesisko reformu. Protams, Rezolūcijas tika pieņemtas un, kaut arī vecajai partokrātijai radās slēptas aizdomas par notiekošo, ģenerālsekretāra amata kultam un Politbiroja akceptētajiem lēmumiem toreiz vēl nebija ierasts runāt pretim vai nepakļauties. Domāšana bija mantota jau kopš Staļina bezierunu laikiem, un Rezolūcijas ārēji skanēja visai rutinēti, kā visi partijas dokumenti pirms plēnumiem, kongresiem un konferencēm. (Diemžēl, pēc gada atklātuma (glasnostj) autors pats melos un kompromitēs rezolūciju “Par atklātumu, teikdams, ka Maskavas rīcībā tādu “slepeno protokolu” par Rībentropa - Molotova paktu nemaz neesot.)

* * *

ASV prezidenta Ronalda Reigana padomnieks Eiropas lietu un Padomju Savienības jautājumos, vēlāk ASV vēstnieks Maskavā (tagad arī Latvijas Zinātņu Akadēmijas Ārzemju loceklis) Džeks Metloks šādi vērtē 19. konferences rezultātus: “Gorbačovs bija izlicis slazdus tiem, kas smēlās varu no padomju varas un nevēlējās to mainīt. Viņš nostādīja tos situācijā, kurā tie pārmaiņām nevarēja pasacīt nē. Padomju kontekstā partijas tēzes bija gandrīz vai revolucionāras. Tās apliecināja, ka Gorbačovs beidzot ir gatavs šķērsot Rubikonu un atmest marksistisko ideoloģiju, kas bija veidojusi un attaisnojusi Komunistiskās partijas ideoloģiju Padomju Savienībā. Protams, Gorbačovs to nedarīja viens. Viņam vēl aizvien bija jāpārliecina partijas konference, lai tā pieņemtu izvirzītos principus. Taču “tēzes” bija netieša atsacīšanās no marksisma pamatprincipiem un no padomju valsts struktūras visdziļākajiem pamatiem.”

* * *

Toreiz, 1988. gadā, Gorbačovu vadīja Jakovļeva un viņa teorētiķu grupas centieni atņemt varu Kompartijai un atdot to padomēm. (Starp citu, šī ideja vēlāk arī pārvērta Gorbačovu izmisušā un haotiskā tiesiskuma apspiedējā, kā arī sakompromitēja reformas valstī, kas, 70 gadus eksistēdama neloģiskā sistēmā, nebija vairs demokrātiski reformējama. Politiskā atbildība par spēka sistēmu agresiju pret tautu gulstas uz valsts vadītāju, ieskaitot militāru struktūru iesaistīšanu Kaukāzā, Viļņā, Rīgā.)

...Bet vēl ir 1988. gads. Kremļa vadība liek lietā revolūcijas pamatprincipu “Visu varu Padomēm!” un nevis “Visu varu boļševiku partijai!” Un mēs tam ticam, sevišķi padomju inteliģence. (Es pazīstu divus jaunus latviešus, kas kompartijā iestājās 1989. un... 1990. gadā. Viņi abi šodien ir publiski cilvēki un darbojas demokrātijas nostiprināšanā.)

1989. gada PSRS Tautas deputātu vēlēšanās PSRS tautas ieguva savu padomju varu, tā paša gada decembrī - arī savu varu vietējās padomēs, bet 1990. gadā - alternatīvu padomju varu arī savienoto republiku Augstākajās Padomēs. Latvijas Republikas Neatkarības Deklarāciju 1990. gada 4. maijā pasludināja Augstākā Padome un nevis Latvijas komunistiskā partija. Rezultātā izveidojās daiļrunīga situācija - vietējās padomes kopā ar Augstāko Padomi bija gatava gāzt padomju varu. (Izņēmums bija Daugavpils padome, kurā tika ievēlēts vecais komunistiskais vairākums.)

* * *

Alternatīvās un likumīgi ievēlētās padomes, kas bija kompartijas pretinieces, laikpalaikam tika pakļautas padomju bruņoto spēku varadarbībai, piemēram, Viļņā un Rīgā. Jeļcins aizliedza karavīriem, kas iesaukti no KPFSR, vērsties pret Baltijas valstu likumīgajām valdībām un padomēm, brīdinādams, ka militāristu patvaļa var pārsviesties arī uz Maskavu. Tādā veidā Jeļcins paglāba Igauniju no bruņoto spēku iejaukšanās.

* * *

Pirms sasaukt 19. konferenci, svarīgi bija “pareizā laikā” publicēt šī saieta tēzes. Un, kā mēs redzam, tās tika publicētas ne par agru, ne par vēlu, bet pirms Reigana valsts vizītes Padomju Savienībā. Gorbačovs ticēja ASV prezidentam kā varenākajam pasaules līderim, kas palīdzēs glābt PSRS, kaut gan ar noteikumiem. Gorbačovs centās “saglabāt seju” starptautiski, bet vairāk baidoties no staļiniski - brežņeviskās opozīcijas iekšienē, tomēr vēlējās saglabāt pats savu varu un vadīt jauna tipa federatīvu valsti. Tas vēl bija 1988. gads, kad jaunā, nedzirdētā PSRS līdera rīcība un valoda deva pilsoņiem cerības. Protams, visi notikumi jāvērtē sava laika politiskās domāšanas un pieredzes līmenī. (Reiganu un Gorbačovu sakari pārauga ģimeņu līmenī un tās uzturēja draudzīgas attiecības arī pēc Vladimira Putina noformulētās “ģeopolitiskās katastrofas”. Reigani atsaucās Gorbačovu ģimenes ielūgumam un ciemojās pie bijušajiem partneriem Maskavā, jau būdami pensionāri.)

* * *

Arī ASV puse rūpīgi gatavojās valsts vizītei Maskavā, un gaidāmā 19. konference nonāca uzmanības centrā.

Pirms ierašanās Maskavā maija beigās Reigans trīs dienas uzturējās Helsinkos, lai aklimatizētos pēc laika joslas maiņas un arī lai psiholoģiski un profesionāli sagatavotos Maskavai. Reigans taču bija pirmais ASV prezidents, kas pēc 17 gadu pārtraukuma valsts vizītē ieradās Padomju Savienībā. Metloks steidzami uz Helsinkiem nosūtīja 19. konferences tēzes savam prezidentam. Vēstnieks liecina: “Izvirzīju (konferences) tēzes sava ziņojuma centrā.

- Prezidenta kungs, es klāstīju - ja Gorbačovs domā to, ko viņš saka, bet viņš tiešām tā domā, jo citādi neiepazīstinātu ar to partijas konferenci, - Padomju Savienība nekad vairs nebūs tāda kā agrāk.”

Izstudējis 19. konferences tēzes, ASV prezidents 31. maijā tieši no Helsinkiem ieradās t.s. “ļaunuma impērijas” galvaspilsētā.

* * *

Visprogresīvākajam un principilāli radikālākajam boļševiku un padomju komunisma tipa 19. saietam bija izšķiroša nozīme totalitārā režīma bojāejas sākumam. Diemžēl, Gorbačova izliktajā slazdā iekrita ne tikai vecā nomenklatūra, bet arī perestroikas autori paši ar Mihailu Sergejeviču priekšgalā, te vainojama arī PSRS līdera neizlēmība, bet ne tikai.

* * *

Gudrākie vīri Padomju Savienībā visu saprata, tanī skaitā mūsu intelekta, intuīcijas un pieredzes pārbagātais zinātniskā komunisma pasniedzējs profesors Mavriks Vulfsons, kuram bija kontakti ar Rietumu vēsturniekiem un starptautiskās politikas analītiķiem Vācijā jau Brežņeva, varbūt arī Hruščova laikā. Apzinādamies nobriedušo politisko situāciju un precīzi kontrolēdams savus formulējumus, kā arī paredzēdams 19. konferences konsekvences, sirmais profesors iepriekšējā vakarā uzticamu kolēģu atbalstīts, nolēma savu vēsturisko runu teikt tieši radošo darbinieku saietā un tieši ASV prezidenta vizītes laikā vien 900 kilometru attālumā un pusotras stundas lidojumā no Kremļa.

* * *

Bet Maskavā toreiz - maija beigās un jūnija divās pirmajās dienās risinājās Reigana - Gorbačova politiskais romāns. Pastaigā pa Sarkano laukumu Reigans atzina, ka Padomju Savienība vairs nav ļaunuma impērija, teikdams: “- Nē, tas bija cits laiks, cita ēra”.

Maskavas Valsts Universitātē ASV prezidents nolasīja atklātu lekciju studentiem un pasniedzējiem. Džeks Metloks: “Viņa (Reigana) uzruna [..] bija brauciena nagla. Uzrunas tēma bija brīvība, un viņš uzlādēja auditoriju, tēlojot, cik daudz gaišāka būs viņu nākotne, nometot totalitārisma važas. Reigana leksika krietni atšķīrās no Gorbačova leksikas, taču viņa runa tā laika Maskavā izskanēja kā pateicības dziesma Gorbačova perestroikai. Ilgstošās ovācijas, kājās stāvot, iespējams bija pašas aizrautīgākās, ko Reigans bija piedzīvojis kopš demonstrācijas, kas sekoja viņa nominācijai republikāņu sanāksmē.”

* * *

Šodien dažs fakts skan kā brīnums, un mēs toreiz to nezinājām, tāpat kā mēs uzzināsim vēl daudz ko līdz šim slēptā. Izrādās, vēl nesen Ņižņijnovgorodas (Gorkijas) trimdā, kā jau teicu iepriekš, izolētais zinātnieks Andrejs Saharovs bija pēkšņi kļuvis par dalībnieku ASV prezidenta vizītes sagatavošanai Padomju Savienībā. Tas, acīmredzot, tāpēc, ka PSRS vadība gribēja, lai radikālus priekšlikumus izvirzītu nevis oficiālie PSRS vadītāji, bet disidents, jo nedz Gorbačovam, nedz Jakovļevam, nedz Ševardnadzem šādus priekšlikumus vecā gvarde nepiedotu. Bet pie Saharova jau bija pierasts kā pie pretpadomju elementa un “imperiālisma pakalpiņa”, bet kurš patiesībā bija savas dzimtenes patriots.

* * *

Ja ne konference, tad pie vārda brīvības, glasnostj, demonstrāciju un nevalstiski sabiedrisku pretkomunistisko organizāciju legālas dibināšanas mēs būtu tikuši tikai pilsoņu kara, asinsizliešanas, ekonomiskās ēkas sabrukšanas virs mūsu galvām tiešā un pārnestā nozīmē, nemaz nerunājot par kodolkatastrofu.Kaut arī agresīvas kodollielvalsts sagrāvē bija arī fiziski upuri, tās tomēr nebija masas, kā to paredzēja sovjetologi, kremlologi un citi zīlnieki Rietumos.

* * *

Pats galvenais 19. konferences lēmumu rezultāts - tautas ieguva varu, jo tika ieviestas alternatīvas vēlēšanas. Vienā kandidātu sarakstā gan uz vietējo, gan uz pašu augstāko likumdevēju varas institūtu tika ierakstīti Raimonds Pauls un Liepājas atomzemūdeņu bāzes militāristu uzticības personas, vai arī LKP CK pirmais sekretārs un viens no LNNK līderiem, par kura drošību gādāja VDK virsnieks. Citos apstākļos šādas vēlēšanas būtu murgi, aresti un jauni gulagi. Bet toreiz viss notika mūsu acu priekšā, vēl vairāk - mēs paši procesos piedalījāmies, pie tam legāli.

* * *

Atceros - tikai trīsarpus gadus vēlāk pēc konferences - 1991. gada augustā pēc puča satriekšanas un tā līderu aresta ASV vēstniecības 1. sekretāre Džudita Mandel(a) (ar kuru es veselu gadu biju uzturējis kontaktus ik nedēļas) man kādā Maskavas kafejnīcā jautāja:

- Bet vai jums (baltiešiem - J.P.) no nacionālas Krievijas nav vairāk bailes nekā no PSRS?

Par atbildi es tikai paraustīju plecus.

* * *

Par 19. konferenci un tās sekām var runāt un rakstīt daudz. Mēs neparedzējām “nacionālās Krievijas” attīstību līdz prezidentam, kura lielākie ienaidnieki būs Vladimirs Uļjanovs Ļeņins un Mihails Gorbačovs - divu Krievijas impēriju sagrāvēji. (Starp citu, pēc manām domām trīskārtējais Krievijas Federācijas prezidents pēc 18. marta vēlēšanām ir kļuvis par Vadoni, pēc kā mūsu kaimiņzeme allaž tiekusies, ietekmēdamās no Āzijas un dienvidu tradīcijām.)

* * *

Mums ir jānovērtē, ka, gatavojot konferenci, kas bija sajūgta ciešā kontaktā ar Reigana vizīti, kad legāli notika cilvēktiesību, Nobela balvas laureāta Andreja Saharova un ārlietu ministra Šulca tikšanās, lai uzklausītu Saharova priekšlikumus, ka Reiganam no Gorbačova jāprasa radikāla politiskās sistēmas maiņa, kamēr ASV toreiz bija plānojusi daudz maigāku politiku, prasot tikai brīvāku emigrāciju no PSRS un karaspēka izvešanu no Afganistānas. Saharovs atbildēja Šulcam - ja PSRS notiks radikālas politiskas pārmaiņas, tas arī emigrācija un brīva pilsoņu pārvietošanās tiks nodrošinātas.

Vēl jādomā, kāpēc ASV bija tik “maigas”, īpaši Džordža Buša vecākā laikā, kurš nāca pēc Reigana. Acīmredzot, Amerika ticēja Gorbačova atslābinātai Padomju Savienībai un vēlēja tai perspektīvu attīstību vienā vai citā formā, protams, atbrīvojot no Savienības sastāva Baltijas valstis.

* * *

Mums nav jāpateicas Komunistiskajai partijai, kas īstenībā bija asiņainās boļševiku partijas VK(b)P juridiskā pēctece. Bet mums ir objektīvi jānovērtē cilvēki, konkrēti tie līderi, kas bija patiesi ieinteresēti Komunistiskās partijas varas likvidēšanā un marksistiskās ideoloģijas noraidīšanā.

Piemērs mums ir lietuviešu nacionālists Vītautas Landsberģis, kurš par īpašu personību kaimiņzemes brīvības izcīņā atzīst citu lietuvieti, teorētiski savu politiski ideoloģisko pretinieku Lietuvas komunistiskās partijas 1. sekretāru Aļģirdu Brazausku, kuram tauta atklātās vēlēšanās Lietuvā divreiz uzticēja gan valsts prezidenta, gan arī premjerministra amatus. Ne velti Mihails Gorbačovs savos memuāros “Dzīve un reformas” (“Žizņ i reformi”) atzīst, ka “PSRS “ātrais liktenis” izšķīrās Lietuvas poligonā”.

* * *

Paldies Dievam, ka Aleksandrs Jakovļevs, Boriss Jeļcins un Maskavas Arhīvu institūta rektors, zvērināts antiboļševiks Jurijs Afanasjevs no Latvijas Valsts prezidentes Vairas Vīķes - Freibergas rokām ir saņēmuši Triju Zvaigžņu Ordeni.

* * *

Vai tad nebija vērts pirms 30 gadiem bēgt uz 19. konferenci?

___________________________________

1) Esam aizmirsuši igauņu akadēmiķi Endelu Lipmā Igaunijas ZA Fizikas un astronomijas doktoru, Ķīmijas bioloģiskās fizikas institūta dibinātāju, vairāku universitāšu goda doktoru. Tieši viņš uzstāja, lai PSRS Tautas deputātu 2. kongresa darba kārtībā iekļautu Rībentropa - Molotova pakta nosodīšanu un radītu komisiju akadēmiķa Aleksandra Jakovļeva vadībā.

2) Latvija nav novērtējusi arī PSRS ārlietu ministra pirmo vietnieku, Raimonda Paula draugu un dzejnieku Anatoliju Kovaļovu, kurš, ignorējot Mihaila Gorbačova liegšanos, sadzina pēdas Rībentropa - Molotova slepenajiem protokoliem Ārlietu ministrijas seifos un atklāja tos Jakovļeva komisijai. Rezultātā Tautas deputātu kongress otrreizējā lasījumā pēc smagas parlamentāras cīņas atzina protokolus par juridiski nelikumīgiem 1989. gada 23. decembrī. Tā bija lieliska Ziemassvētku dāvana Baltijas tautām.

* Politeseja nolasīta 2018. gada 22. martā Latvijas Tautas frontes muzeja sarīkojumā saistībā ar 19. konferences 30. gadskārtu.

* Izmantota grāmata Džeks F.Metloks jaunākais “Reagan and Gorbachev” 2004; tulk. “Reigans un Gorbačovs. Kā beidzās aukstais karš”, Atēna, 2006.

* Михаил Горбачев “Жизнь и реформы”, Москва, 1995.