Taisnīgi un godīgi atbildēt uz jautājumiem par kultūras vērtību grozīšanu nozīmē konjunktūristisku un – pats bīstamākais – politiski nepamatotu Latvijas izgāšanos. Ja mēs šodien sāktu tāpat kā totalitārās struktūrās noteikt, kuri ir labie un pareizie cilvēki, un viņu literārie darbi, tad drīz vien atklātos par katru no viņiem tik šokējošas lietas, ka līdzcilvēkus ķertu sirdslēkmes, tēlaini runājot.
Piemēram, vismaz divas visspožākās mūsu aktrises "kolaboracionistu" sarakstā būtu visaugstākajās vietās. Viņas ir tās, kuras tagad vēl cildina kā "nevainīgas" un "svētas" gan Latvijas radio, gan citos masu informācijas līdzekļos. Un vai tā ir mūžam?
Man gan viņu abu grēki netraucē un asociējas tikai ar izcilu mākslu, pie tam starptautisku. Tad viņu dēļ grausim nost piemiņas vietas? Grausim nost arī Smiļģa muzeju? Aizmirsīsim arī visdumpīgāko dzejnieku vārdus viņu pirmā dzejoļu krājuma dēļ un sajauksim jauniešu prātus? Par "Trubadūru uz ēzeļa" nerunāsim, bet Strēlnieku dzejnieku neatdosim hunveibiniem, pat zemestrīcei draudot. Vai par braucienu uz Turciju oficiālā PSRS rakstnieku delegācijā, ko organizēja centrālā Rakstnieku savienība Maskavā, atteiksimies no gandrīz ģeniālā un varai neuzticīgā latviešu dzejnieka un atdzejotāja pārnacionālā talanta, kam iespējamā bēgšana no PSRS šķita sadzīves sīkums? Kāpēc viņu izlaida? - vai tas neliecina par "kolaborāciju"? Kungi, padomju režīmā bija mākslinieki, kurus ar varu nevarēja pārdzīt pāri robežām... Latvieši bija vieni no zīmīgākajiem palicējiem tēvzemē. Vairāk pārbēdzējos bija PSRS partokrātijas beztalanta mietpilsoņi. Nekur nebija jābēg godīgiem nacionālistiem. Bet padomju sistēmā arī viņiem uzrakstījās "nepareizas" rindas līdztekus PSRS vēsturiskajai un pretrunīgajai attīstībai. Nevienu nesauksim vārdā, lai nebūtu jāapgāž pieminekļi un jārauj no namu sienām nost memoriālās plāksnes šķietami kreisajiem dzejniekiem un citiem kultūras darbiniekiem. Boļševiki 50. gadu beigās trieca prom t.s. "ideālkomunistus" un tagad ar viņiem jaunajiem kultūras grāvējiem vairs nav jāsmērējas. No enciklopēdijām viņus jau sen ir izkasījuši Pelšes un Vosa aparāts. Pietiek ar to, ka toreizējie ideālisti radīja vērtības veselai paaudzei - memoriālus muzejus, Mežaparka estrādi, Rīgas kinostudiju, Dailes teātri, aizstāvēja Staburagu.
Bet, ak nelaimīgie, jūs taču bijāt Latvijas t.s. komunistu partijā, ko neieredzēja iesūtītie boļševiki no PSRS. Bet ideālkomunistu lielākā daļa nebija arī bez talanta, katrs izmisīgi un brīžiem naivi domāja, ka dara pareizi. Daži sajuka prātā, dažus izslēdza no partijas, daži rakstīja pašatmaskojošas dienasgrāmatas.
...Ja mēs šobrīd atkārtosim Mao Dzeduna kultūras revolūciju, tā būs traģiska tuvošanās mīnu laukam. Tas jau notiek Ukrainā, bet tur ir dzīves diktēta un reizē izprovocēta nepieciešamība. Vai mums būtu jānoārda arī Nacionālā bibliotēka un citas, kurās glabājas un regulāri ceļo pie lasītājiem "nederīgo" rakstnieku grāmatas, jāaizliedz skaisti stāsti, romāni, kinofilmas, teātra izrādes? To gribēs darīt visi, kas padzirdēs, ka ir pazemota attiecīgu latviešu rakstnieku piemiņa. Jo kungi tā grib. Drošs paliek nedrošs. Bet kur ir piemineklis Edvardam Virzam, Vilim Cedriņam, citiem? 30 gados jau nez ko varēja uzcelt. Bet nē, šie 30 gadi tika rezervēti indes krāšanai un vēstures apgānīšanai, nepieļaujot, ka cilvēki dzīvo cilvēcisku dzīvi arī Latvijā. Ne tikai pasaules kultūras milzīgajos un izšķirošajos centros.
