Pirms 35 gadiem tikko bija beidzies t.s. Radošo savienību plēnums 1988. gada 1. un 2. jūnijā, pierunāts un uzrunāts, tikko atteicies no Tautas frontes dibināšanas, es devos prom uz laukiem, lai izvairītos no liekas atzinības un tikpat lieka naida. Bet arī tur mani atrada gan raidījuma “Labvakar” puiši, gan Māris Čaklais un Džemma, arī Guntis Valujevs.
Tēma, ar kuru viņi uzstājās manā vasaras mājas dārzā, bija jau plēnumā iesāktā - nāc un organizē Tautas fronti, organizāciju, par kuru es biju lasījis padomju presē, ka šādas organizācijas 30. gados cīņai pret fašismu darbojās Francijā, Itālijā, Spānijā. Man toreiz šķita, ka, noorganizējot Radošo plēnumu kopā ar Džemmu, akadēmiķi Stradiņu, rakstnieku Andri Kolbergu, rakstnieci Māru Zālīti un citiem, savu pienākumu perestroikas laikā esmu izpildījis. Atmodas vārdu šis process guva tieši Plēnumā, un tā krusttēvs ir Jānis Stradiņš, gudri liedzot tautas kustībai svešvārdu, kurš bija adresēts vien toreizējās boļševiku partijas šķietamai sevis glābšanai, tātad - vietējās nozīmes darbībai.
Es vēl šobrīd uzskatu, ka iedomāto Tautas fronti vajadzēja organizēt un vadīt tās idejas autoriem Viktoram Avotiņam, Jānis Rukšānam un citiem. Viņi to nezin kāpēc nedarīja. Bet, ja arī darīja, tad rezultāta nebija. Māris Čaklais toreiz brauca pie manis uz laukiem un ar ironisko smīnu klāstīja, ka no Tautas frontes Rīgā nekas neiznākot, kaut arī ļaudis kopā pulcējoties un beidz ar skandālu katru savu sapulci. Uz vietām jau tās frontes bija, bet savienoties vienā veselā nespēja. Atsevišķām grupiņām pastāvēt nebija nozīmes. Tas nozīmētu šķelšanos jau šūpulī. Skaidrs, kam par labu.
Ojārs Rubenis un Edvīns Inkēns nemitējās. Viņi mani “noķēra” laukos un pēc tam Rakstnieku savienībā, kad tur biju ieradies uz pāris stundām parakstīt kādus papīrus. Aiz muguras man jau bija iesniegums augstākajām instancēm piešķirt Latvijas PSR Nopelniem bagātā kultūras darbinieka Goda nosaukumu
Knutam Skujeniekam, Vizmai Belševicai, Andrim Kolbergam, un tas bija guvis atsaucību valdībā, kuru jau bija skārusi perestroika.
Mums palīdzēja arī jūnijā notikušais plēnums ar visām runām, ieskaitot Vulfsona.
Minētie draugi, noķēruši mani, aizveda mani pie Mākslinieku savienības valdes priekšsēdētājas Džemmas Skulmes. Tur jau kaujas gatavībā gaidīja Jānis Škapars, akadēmiķis Jānis Freimanis, plaši nepazīstamā Džemmas “labā roka” jaunā mākslas zinātniece Sandra Kalniete.
Vārds pa vārdam. “Tikai tu to vari,” uzteicoši teica Džemma man, kas toreiz biju Rakstnieku savienības vadītājs. Džemma bija Džemma. Pilnīgi kaut kas cits. Lielums, ar ko rēķināties. Piekritu, lai gan jau zināju, ka par frontes priekšsēdētāju es neiešu. Bet viņi cerēja uz pretējo. Tālāk neizteikšos. Visi jau zina, ka Tautas fronti nodibinājām cēli un ar himnām. Tikai no tribīnes skaļi pateicu, ka iesaku par priekšsēdētāju Daini Īvānu, kurš tanī brīdī nemaz nebija Kompartijas Politiskās izglītības nama zālē, jo es šo kandidatūru biju izdomājis pilnīgā vienatnē pie sevis. Dainim arī neteicu, jo zināju, ka viņš piekritīs tāpat. Vajadzēja tādu ar divdabīgu “pareizo” biogrāfiju. Vienu - valdībai, otru - tautai. Tādu, kas nevar apšaubīt Gorbačova ietekmē nokļuvušo padomju valdību, un tādu, kas ir pieņemams tautai. Īvāns bija tieši tāds. Daudzi uz mani kļuva dusmīgi. Bet ne valdībā. Viņiem viss Daiņa biogrāfijā skanēja labi - PSKP biedrs, strādājis Preses komitejā, kas nebija ļaužu mīlēta iestāde, kvēls nekrologs biedram Brežņevam... Ja cīnītājs pret Daugavas HES - tas arī nebija slikti, jo Maskavas lielie klasiķi toreiz cīnījās vēl spraigāk pret Sibīrijas un visas Krievijas upju aizsprostošanu un pagriešanu pretējā virzienā - tātad milzīgās Krievijas mežonīgu izpostīšanu, tad lai mazais latvietis arī cīnās. Man bija taisnība, Dainis piekrita būt par vadītāju, kaut arī mazliet pastīvējās.
Es aizbraucu uz Maskavu, kā teica Mavriks, cīnīties otrā frontē. Mēs bijām 52 PSRS Tautas deputāti, kuri, kā daudzi paredzēja, izšķirs PSRS likteni.
Maskavā visi 8 gadi, kas man par pārsteigumu visiem un man pašam, tika atvēlēti necerēti ilgi. Un visus šos gadus pildīju Tautas frontes ģenerālo uzdevumu - cīnīties par mūsu mīļās Latvijas brīvību, cik bija iespējas šajā amatā. Visi to darījām, izņemot melnsimtniekus no visām Padomju Savienības malām. Būt PSRS Tautas deputātos - tas nozīmēja būt domubiedram Čingizam Aitmatovam, Andrejam Saharovam, leišu un igauņu disidentiem. Visa pasaule dzirdēja, ka pastāv Latvijas Tautas fronte, dzirdēja Mavrika Vulfsona, Leopolda Ozoliņa runas, pilnas ar sašutumu un prasību likvidēt komunistiskās partijas uzkundzēšanos, Rībentropa - Molotova pakta nosodījumu un atcelšanu, miljonu Sibīrijas mocekļu likteņu atklāsmi. Atmodas laikā man bija tikai viens ceļš - Tautas fronte. Paradokss - organizācija, kuru negribīgi veidoju, kļūdams par tās organizācijas komitejas priekšsēdētāju un tās vārdā arī par Latvijas Republikas Ārkārtējo un Pilnvaroto vēstnieku.
Tāda ir mana Tautas fronte. Noslēgumā gribu atgādināt, ka ik nedēļu vismaz trīs dienas pagāja, tiekoties ar pasaules līderiem un sabiedrības simpātijām. Un viņiem visiem bija milzīga interese par notikumiem Padomju Savienībā un it sevišķi Baltijā. Mani ievēlēja par PSRS Tautas deputātu, tāpat arī Raimondu Paulu, Džemmu Skulmi, Induli Zariņu, Leopoldu Ozoliņu - veselus 52 cilvēkus. Lielāko daļu no Tautas frontes. Mūs aicināja tikties augstākie PSRS, vēlāk KF viesi. 1991. gadā mūs, Baltijas pārstāvjus, uz lietišķu un padziļinātu sarunu ielūdza ASV senatoru delegācija. Viņi visai skeptiski uzdeva jautājumus mums, Baltijas pastāvīgajiem pārstāvjiem, kuru valstis vēl bija PSRS sastāvā, skanēja kā gandrīz no visiem Rietumzemju pārstāvjiem. Viņi jautāja: - ko jūs īsti gribat (no Gorbačova)?
ASV senāta Aizsardzības komitejas priekšsēdētājs Sems Nāns mums jautāja to pašu. Kad pienāca mana kārta viņam atbildēt, es, galīgi pārguris no ikdienas rietumnieku apmātības, atcerējos stāstiņu. “Kungi, es kādā bioloģijas (jeb botānikas) grāmatā lasīju, ka pasaulē esot tāda kaktusu šķirne, kura uzziedot tikai divas reizes gadsimtā... Nu, lūk, tāpat arī mana valsts Latvija, un esmu pārliecināts arī Lietuva un Igaunija, vēlas to pašu - uzziedēt otrreiz divdesmitajā simtenī. ”
Sems Nāns tā savādi manī paskatījās un tad teica: - “Tu jau runā kā tāds rakstnieks vai dzejnieks”.
ASV vēstniecības zāli pāršalca smiekli. Cienījamais kongresmenis un Aizsardzības komitejas vadītājs bija netīšām trāpījis desmitniekā. Smējās visi tie ASV diplomāti, kuri Maskavā strādāja pastāvīgi. Viņi pazina mūs visus, Baltijas valstu jaunizceptos diplomātus. Arī par mani viņi zināja visu no galvas līdz papēžiem. Kurš gan cits par mums kaut ko zināja, ja ne ASV milzīgās ēkas iemītnieki, kuri jau toreiz cēla jaunu diplomātisko misiju.
Bet pēc augusta puča satriekšanas ASV vēstniecības 1. sekretāre Džudita Mandela man kafejnīcā jautāja:
- Vai jums no jaunās Krievijas nav vairāk bailes nekā no sabrūkošās Padomju Savienības?
...Es tikai viegli izbrīnīts paraustīju plecus.
Ko man bija teikt, ja Tautas frontei uzliktais pienākums bija pildīts pēc labākās sirdsapziņas. Mēs toreiz vēl nevarējām paredzēt uzvaras rūgtos augļos.
