Īsas pārdomas par Katalāniju
 
©Scanpix

Katrs baltietis saprot katalāņu centienus. Emocionāli šai augsti attīstītajai nācijai ar savu valodu, kultūru, intelektuālajiem un ekonomiskajiem sasniegumiem ir morālas tiesības uz valstiskumu.

Taču, salīdzinot ar mūsu situāciju, Katalānija atrodas pavisam citā juridiskā situācijā. Spānijas konstitūcijā ir runa tikai par vienotu un nedalāmu valsti. Lai cik paradoksāli tas neskanētu, PSRS konstitūcijā bija skaidri un gaiši ierakstīts, ka katrai savienotajai republikai ir tiesības izstāties no savienības. To mēs arī darījām un pildījām PSRS Konstitūcijā paredzētās tiesības. Vēl stiprāku mūsu pozīciju darīja PSRS Tautas deputātu 2. kongresa lēmums 1989. gada 23. decembrī atzīt Vācijas - PSRS (Molotova - Ribentropa) līguma slepenos protokolus par nelikumīgiem, kas apstiprināja Baltijas valstu okupāciju un pēc tam - arī aneksiju. Pēc četriem mēnešiem, 1990. gada maijā jau radās pārejas perioda Neatkarības Deklarācija.

Mūsu valdības vadītāju sirdis ir latviešu sirdis, bet prātus savalda valstsvīru disciplīna. Tur, kur valsts, tur duālisms.

Bet vienalga - es esmu par Katalāniju. Tāpat ir saprotams Latvijas valdības strupceļš - tad Latvijas Saeimai vajadzētu vērsties pret Eiropas Savienības Komisijas viedokli. Tas izskatītos kā iejaukšanās savu sabiedroto iekšējā dzīvē. Par to mūs sodītu. Un ne tikai Spānija vien.

Bet cik noteikti mēs nosodām Spānijas kā bijušās impērijas juridiskās pēcteces varas iestāžu un policistu patvaļu pret citas tautas tiesībām, kurās nav nekādas vardarbības pazīmju. Izskatās pēc vēršanās pret demokrātisku Eiropu.