Pirmdiena, 22.aprīlis

redeem Armanda, Armands

arrow_right_alt Viedokļi

Nu jau eņģeļa vīzijā

© Rūta Kalmuka/F64

Pats sevi nekad necitēju, bet šoreiz piedien.

Pirms daudziem gadiem, kad ar Lanu un Raimondu, Tīnu un Albertu vasarojām kopā Akmeņainā Vidzemes jūrmalā, man bija gods uzrakstīt dzejoli, kurā rodamas rindas: Savs vārds ir katram jānes / Tu skaisti viņu nes. Tas bija dzejolis ar virsrakstu Lana (nejaukt ar dziesmu par Lanu). Par gaismu.

Es nevaimanāšu, jo visdziļāk skartais arī to nedara, bet nospēlē koncertu par godu Viņai, kā viņš man teica. Es drīzāk lieku reizi atkārtošu, ko visi jau zina.

Kad Viņa no tālas un pasaulē pazīstamas pilsētas ieradās te, kur Baltezers sasalst un aizsnieg, atbraucējai jau bija skaidrs, ka pats grūtākais darbs šajā savienībā starp sievieti un vīrieti pienāksies Viņai pašai - 1) sargāt. Un Lana sargā. No tukšas slavas. No maldiem. No ziņkāres. No lētu kaislību uzbrukuma. No fobijām, jūs jau paši zināt, kādām. No baumām. No draudiem. Īpaši no skaudības šaizemē un dižajā metropolē.

2) just. Kad vajag palīdzēt. Kad paklusēt, ja klāt svarīgs brīdis, kura rezultāts būs vajadzīgs arī daudziem, ne tikai diviem vien. Kad atteikties no daudziem ļaudīm pat nesaprotamiem dzīves vilinājumiem. Kad atbildēt, ka leģenda lai paliek pie leģendām.

Jau toreiz pašā sava skaistuma zenītā Viņa prata sasiet to pašu padomijzemes lakatiņu tikpat eleganti kā Elizejas lauku kafejnīcās, un tikai tad stāties gleznotāja priekšā.

3) paredzēt. Un retu reizi kļūdīties. Izpildīt eņģeļa lomu arī tagad, kad viss notika tik negaidīti.

Kad būt klāt un kad atkāpties.

Mīlestības taču bija un paliek tik daudz. Paldies Dievam, ka abos.