Kritizēt Dziesmusvētkus nozīmētu to pašu, ko Ziemassvētkos vai Lieldienās izteikt piezīmes dievkalpojumam katedrālē. Ja tas neskan ķecerīgi, tad es atļaujos Dziesmusvētkus salīdzināt ar Dievkalpojumu latviešu tautai un droši zinu, ka arī daļa citu tautību Latvijas iedzīvotāju bija klāt Mežaparkā, un viņiem vismaz patika.
Kā bija par daudz? Komentāri starp dziesmām pārāk garā un standartvalodā. Tautas lielīšana uz mazvērtības robežas. Labi, ka īstie ārzemnieki no šiem tekstiem nekā nesaprata, un viņiem tika mūzika un dziesmas, kā arī skatītāju un dalībnieku eiropeiskā uzvedība. Pārāk garš koncerts. Ne vienmēr vinnē lielākais, resnākais, smagākais, ietilpīgākais, apjomīgākais.
Bet tas ir viss, ko es atļaujos nevērtēt, un man šķiet, tā nav kritizēšana. Kādu atzīmi lai liekam 27 latviešu Dievkalpojumiem vēsturiskā salīdzinājumā? To neviens nespēj pateikt, jo 150 gadus vecu cilvēku Latvijā ir neiespējami satikt, lai cik vareni, diženi, neuzvarami, visvairākdziedoši pasaulē, visvaronīgāki mēs arī būtu.
Bet nu Mežaparkā ir brīnumaina pārvērtība - jaunā dziesmu estrāde. Visiem tiem, kas kaut kam tic.
