Latvju zemē daudzmaz veiksmīgi bija noslēdzies gadskārtējais četrdiennieks, kas dīvainā kārtā laika ziņā atkal bija sakritis ar vasaras saulgriežiem un Līgo svētkiem.
Par nedēļas pieprasītāko preci kļuva alkazelcers, absolūts miers un ģimenes ārsta apstiprināta zilā lapa, bet nīstāko – šašliks, uz kura lielākā daļa nevēlējās vairs pat uzsēsties virsū. «Balle beigta un galā,» darba sviedrus notrausa ķirurgi, traumatologi, ortopēdi un logopēdi, kas bija pielāpījuši tikai dažas ugunskurā apsvilinātas ekstremitātes, izskalojuši saujiņu pārdzērušos bērnu, zīdaiņu un embriju, kā arī ieriktējuši vietā kādu strēķīti samežģījušos mēļu. «Balle tikai sākas,» drūmi noteica narkologi, kuri pirmo klientu pievedumu gaidīja pēc Pēteriem un Zaigām, kaut kur ap Kristīnēm vai Sigitām. «Jā, jā, mēs vēl neesam beiguši,» piekrītoši sacīja valdības un parlamenta vīri un sievas.
Pavisam bēdīgs par svētku iznākumu bija Ceļu policijas Zivtiņš, kas nebija noķēris to un tik, cik gribēja. «Un šito amatieru dēļ es naktī dzinos reidā uz Cēsīm?! Pat kā nākas piedzerties neprot!» sodījās Zivtiņš, kura guvums bija knapi simts dzērājšoferu, daždesmit narkostūrētāju un līmjotāju, kā arī viens paniņas pārtempies indivīds. «Labāk būtu braucis meitās vai makšķerēt,» skuma Zivtiņš, taču pēc tam saņēmās un nāca klajā ar paziņojumu, ka nākamgad Ceļu policija mainīs taktiku, lai saķertu tik, cik budžetam un pašiem vajag. «Neliksim uzsvaru uz naktīm, kad visi tāpat ir tā pārdzērušies, ka nespēj pat iekāpt mašīnā. Dosimies reidos dienā: taisnā ceļā uz ietvēm, stigām, meža takām, garāžām, dzīvokļiem un suņu būdām. Liksim pūst trombonā un taisīsim klizmu, un par dzērušu tiks uzskatīti visi, kuriem uzrādīsies vismaz 0,0 promiles!» solījās Zivtiņš.
Pa to laiku Višķu pagastā parādījās nezināms lidojošs objekts, kas kursēja tikpat regulāri kā Rīgas–Maskavas ātrvilciens, taču izstaroja zili violeti strīpaini rozīgu matētu staru un pēc skata mazliet atgādināja pliku dibenu. Ufologi un citi fuflologi pameta Kārķu ezeru, Rozvelu un Angāru-18, lai steidzami pētītu Višķu fenomenu. Pirmās izskanējušās versijas liecināja, ka vietējos sabiedējis pēc šņabja lidojošo robežsargu helikopters, smilšu vētras uz Jupitera, Repšes kārtējais pirkums vai draudzene ar iedegtām bākugunīm, vai savu dabisko šarmu izstarojošais Andris Ērglis, tomēr pastāvēja arī aizdomas, ka uz pagastu jāņot ieradušies nezināmi un nedeklarēti citplanētieši. «Atkal dzini, ja?! Cik tev var teikt, ka no tavas žļurgas pat zilonim baltās pelītes rādītos!» vietējo traktoristu Fedju par kandžas dzīšanu strostēja Višķu pagastvecis.
Burtnieka ezera copmaņu mierīgās dienas iztraucēja Lāčplēša ierašanās, kas izprovocēja negaidītu vēja maiņu, mākoņu vāka atvāšanos, pils augšāmcelšanos un negantu līdaku un zandartu pilsoņu karu. Beigu galā gan visi palika apmierināti – izrādījās, ka arī pēc 20 gadiem rokopera skan tikpat labi kā atmodas laikā, musketieri ir tikpat smuki kā iepriekš, ļaunums nekur nav izgaisis un kangaru trūkums nav novērojams. «Galvenais, ka inspektori blenza uz skatuvi, nevis ezeru,» rezumēja galvenais Burtnieka maluzvejnieks un iebāza ķeselē ar elektrību nosisto zivi, kas aizdomīgi atgādināja Līkcepuri.
Bijušais padomju robežsargs Ādamsons, kurš Tālajos Austrumos bija tvarstījis japāņu spiegus, nodarbojies ar krabju genofonda uzlabošanu un pildījis citus delikātus uzdevumus, tikmēr no Strasbūras tiesas saņēma dāvanu vārdadienā. Tiesa nosprieda, ka Latvijas valsts viņam nelikumīgi aizliegusi rosīties politikā un par to Ādamsonam pienākas 10 000 eiro liela sāpju nauda, brīvbiļetes uz Dziesmu svētkiem un 25 grami konjaciņa Saeimai tuvākajā kafejnīcā ik rītu, atskaitot pirmdienas. «Šitais Jānis var droši kandidēt uz Saeimas deputāta, Purmsātu pagastveča, Liepājas metalurga galvenā trenera un Rīgas Baltrupjmaiznieka preses sekretāra amatu,» bija sacīts tiesas spriedumā.
VVF Zatlers devās uz Kijevu, lai tiktos ar smuko Juļu, un sadzertu ar viņas meitu un znotu, taču nekrietnais oranžais Juščenko pasteidzās pirmais un nelaida krietno Valdi pie meitenēm. «Mans lielais un patiesais Ukrainas draugs!» prezidentam uz pleca sita Juščenko. «Mans mazais draudziņš!» pēc pāris percovkām un liela gabala šokolādē ievīstīta speķa apmierināti grudzināja Zatlers. Pēc tam viņš saņēmās, piecēlās, ar vienu aci ieskatījās mapītē ar uzrakstu NATO, mazliet nožagojās un teica: «Mēs neesam tikai atbalstītāji un advokāti, mēs esam traumatologi un zobārsti, mēs piedāvājam palīdzību!» Reklāmas bukletiem tika piedāvāts klibojošā Zatleru Kažas attēls, un pieprasījums pēc latvju politmediķiem Ukrainā strauji auga.
Savukārt Latvijas vēstnieku Teikmani Maskavā uzņēma daudz neviesmīlīgāk – sāls un hļeba vietā viņa virzienā tika raidīts maisiņš ar krāsotu tomātu sulu, kuru vietējā tirdzniecības tīklā dēvēja par asinīm. «Fūūū, es jau sabijos, ka esmu netīšām kādā praidā ieklīdis...» uzvalka piedurkni atviegloti apostīja Teikmanis. «Tas tev par Kainu, Ābelu un Lindermanu. Un par to, ka plānojat nojaukt arī kinoteātra Spartaks nojumi. Spartaks čempions, Dinamo sūkā!» oficiālā preses relīzē viņu pieklājīgi informēja divi nacboli. Abi tika nekavējoties uzaicināti iekļauties Krievijas basketbola, volejbola, futbola, hokeja, rokasbumbas, ūdenspolo un šautriņu mešanas izlašu tuvākajos rezervistos. «Ja jau kaut kam var trāpīt, tad noderēs: cik tad ilgi mums vēl šī haļava vilksies...» nodomāja krievu sporta ministrs un veica kārtējo pārskaitījumu starptautisko maču tiesnešiem.
*Katru sestdienu žurnālā "Mēs" lasiet jaunāko Murgu sēriju