Kamēr krīzē sprāgstošā latvju tauta nespēja sagrabināt naudiņu Neprāta cenas turpinājumam un Hameleona rotaļu adaptācijai, tai bija jāsamierinās ar seriālu Atlaist Saeimu!
Sižets, kas atbilda visām žanra prasībām, īsumā bija šāds: lepnā un iekārojamā jaunava Saeima nevēlējās nevienam atdoties, tas ir, atlaisties, bet, kad beidzot bija tam puslīdz gatava, izrādījās nevienam nevajadzīga, gluži tāpat kā tā ķīniete, kas 107 gadu vecumā bija sadomājusi meklēt līgavaini. Bijušie precinieki, kuri sapņos redzēja Saeimu smuku un seksīgu, bija apsēsti ar domu, ka nepieciešams radīt otru tādu pašu, tādēļ aptaujāja iespējamos vecākus, konsultējās ar ginekologiem un seksologiem, auglīguma speciālistiem un klonologiem un pat grasījās doties pieredzes apmaiņas braucienā uz Losandželosu, kur kāda kundzīte bija dzemdējusi astoņīšus.
Tā kā neviens nezināja, ar ko šis seriāls beigsies, Rīgas pilī sākās jaunas valdības izveides iespēju meklējumi. "Ideāli, ja mums būtu desmit godmaņi un visi strādātu valdībā," sapņoja VVF Zatlers, kurš bija piemirsis paša sacīto par jaunajām sejām, tvirtajiem dibentiņiem un jaunavības jostām valdībā. "Ideāli, ja mums būtu divas Sudrabas, tad pietiktu arī KNA-Bam," iedomājās zaļzemnieks Brigmanis. "Ideāli, ja mums būtu četras lidostas, kuras saņemtu valsts subsīdijas," racionālāk domāja satiksmes Šlesers, kuram darba meklējumos virsū plijās dārznieka meita, cūkkūts uzrauga padēls un pat piķiera māsasdēls. "Ideāli, ja mums nebūtu šo simts āžu, tā bara ministru kabinetā un vēl tā viena pilī," sapņoja tauta, kas savās vīzijās jau redzēja, kā politiķi pamazām izmirst kā Tasma nijas velni.
Diemžēl koalīcijas paplašināšana iestrēga šaurajā bezizejā, jo Jaunais laiks neticēja, ka šī valdība var turpināt strādāt, un neiedomājās, ka varētu strādāt arī paši. JL Āboltiņa uzsvēra, ka neesot iespējams atbalstīt ne Godmani, ne valdību, ne Saeimu, ne Rīgas domi, ne Muhosranskas un Zabļedovkas pašvaldības, ne pašas partiju, ne pat frizieri un stilistu, bet, ko var atbalstīt, viņai īsti skaidrs nebija. Tāpēc Āboltiņa nolēma lūgt padomu tautai, ievietojot sludinājumus draugos, portālā gribu.lv, vietnē pārdod.com, aplīmējot afišu un elektrības stabus, lietotus ledusskapjus un energosadales skapjus, kā arī vēršoties pie Zilākalna Martas, Eižena Finka un Gundarbērziņa. "Ejiet dēt, neiesim jau pazemoties. Tavs Ivars," bija rakstīts kādā atbildē, ko viņa saņēma uz savu epasta adresi .
Protesta gājienos izgāja un braucienos izbrauca un izjāja zemnieki. Viņi nobloķēja ceļus, ietves un meža takas, kategoriski pieprasot izpildīt viņu prasības – kalendārā paredzēt vēl vienu gadalaiku, lai par kaut ko varētu sūdzēties nu jau piecas reizes gadā. Pie viena zemnieki paģērēja subsīdiju un pienanaudas laicīgu izmaksu; produkcijas iepirkšanu par Eiropas, bet izejvielu pārdošanu par Mongolijas cenām; sviesta pasludināšanu par gada nacionālo putnu, dzīvnieku, zivi un koku; izstāšanos no ES, NA-TO un Lietuvas brīvās ekonomiskās zonas; ministru, kas nelūrētu uz plikām bābām; McDonald"s slēgšanu; kā arī divas brīvbiļetes uz Breda Pita jaunāko filmu. Šo prasību neizpildīšanas gadījumā zemnieki draudēja pavasarī neapsēklot govis, izkaut visus sējumus un turpmāk puķupodos audzēt tikai ģenētiski modificētus sparģeļus ar garām, sirmām bārdām.
Savukārt pēc tam, kad Libērija kāpuru iebrukuma dēļ izsludināja ārkārtas stāvokli un pieprasīja starptautisko palīdzību, Latvijas zemnieki izteica priekšlikumu apmainīt kāpurus pret Latvijas valdību vai sliktākajā gadījumā mainīties vietām ar Libērijas tautu. "Kas vēl nebūs? Ja jau esam atbrīvojušies no verdzības un izkarojušies pilsoņu karos, arī ar tiem draņķa kāpuriem tiksim galā, bet ar savu valdību runājiet paši," paziņoja libērieši un iesūdzēja mūsu zemniekus Starptautiskajā krimināltiesā par genocīda mēģinājumu, sērgas izplatīšanas piedāvājumu un necieņas izrādīšanu.
Ietekmējoties no irākiešu žurnālistiem, Daugavpils pilsētas attīstības kustība nolēma sarīkot zābaka mešanas turnīru 21 metra distancē pa 21x21 cm lielu ministru ministra Godmaņa portretu. Daugavpils dome pasākuma rīkošanu atteica, jo nebija ievēroti masu pasākumiem likumā noteiktie pieteikuma iesniegšanas termiņi, turklāt pieteikuma tekstā nepilnīgi izklāstīti pasākuma mērķi un norise, proti, nebija skaidrs, vai metieni tiks pavadīti ar saucieniem "tas tev uz atvadām, suns!" un vai balva tiešām būs brauciens uz Ministru kabineta ēku un mešana pa īstu Godmani. Kad pasākuma rīkotāji piedāvājās Godmaņa portretu nomainīt pret Slaktera vai Zalāna ģīmetnēm, ņemt turnīru savā paspārnē vai vismaz rīkot atlases kārtas momentā izteica dučiem citu novadu un pagastu.
Ilgu pētījumu rezultātā beidzot tika atrasta ļaužu kopa, kas šajos liesajos gados bija atļāvusies uzdzīvot vistreknāk – tie bija studenti. "Viņi dzīvo kā sociālismā, kad ne par ko nebija jāmaksā," niknojās mācībspēki un turpmāk lēma, ka studenti drīkstēs ēst tikai otrdienās, mazgāties – tikai trešdienās, gulēt – starp ceturtdienām un sestdienām; tikai dzeršanai un mācībām ierobežojumi netika uzlikti. LLU dienesta viesnīcās gan tika veikta studentu mācīšanās, mazgāšanās un dzeršanas paradumu izpēte, lai noskaidrotu, vai rentablāk ieviest maksu par ūdeni vai arī tomēr labāk uzreiz atslēgt elektrību. Drošības labad kojās par gultas vietas izmantošanu maksa tika paaugstināta līdz 50 latiem mēnesī, bet, ja kāds gultā sadomāja gulēt, takse tika dubultota. Tāpat tika ieviesta maksa par durvju kliņķu izmantošanu, logu virināšanu, zeķu žāvēšanu un klozetpoda amortizācijas izdevumiem. Atriebjoties studenti klīda apkārt, nelabi dvakodami, savukārt izveicīgākie iemanījās mazgāties un nokārtoties auditorijās.