Par CETA un citiem. Gudra būtu pārdomāta, nevis totāla tirgus atvēršana

Saeimā notikušo liekulīgo, demagoģisko un sofismiem pilnudebašu laikā tā arī netika sadzirdētipretargumenti Latvijas gatavībai ratificēt Nolīgumu (CETA) starp Kanādu, no vienas puses, un Eiropas Savienību un tās dalībvalstīm, no otras puses. LaiNolīgums stātos spēkā, tasir jāratificē katrai ES dalībvalstij.

Dzird runājam, ka Latvijas kompānijām, kam ir apnikusi nīkuļošana pašmājās, kur nedz nopirkt nav no kā, nedz pārdot nav kam,pēc Kanādas ievedmuitas nodokļu atcelšanas beidzot pavērsies īsts tirgus −milzīgs kā pati Kanāda. Ir skaidrs, kašis Nolīgums būs izdevīgs tiem mūsu uzņēmumiem, kuri jau laikus bija sameklējuši sev Kanādā partnerus, noslēguši ar viņiem līgumus.

Arī Latvija atvērs savu tirgu, un it kā nebūtu pamata bažām, ka preču pārpilnība varētu nodarīt kaitējumu mūsu ražotājiem. Runā, ka viņus aizsargāšot paredzētās importa kvotas.

Ja jau viss ir tik labi, kāpēc tad gan ES, gan Kanādā atskan arodbiedrību, dažādu nevalstisku organizāciju, kreiso partiju politiķu protesti pret “brīvo tirdzniecību”, atskan prasības valstij būt atbildīgākai par ekonomikas attīstību?

• Atbilde ir skaidra - nolīgumu par brīvo tirdzniecību patiesais nolūks ir nevis veicināt tirdzniecību, bet aizsargāt ārvalstu ieguldījumus. Turklāt pēc starptautiskajiem, nevis nacionālajiem likumiem.

Ārlietu ministrijas sagatavotajā CETA prezentācijā ir cik lepni, tikpat vientiesīgi pateikts: “[Nolīgumā] ir skaidri un precīzi definēti ieguldījumu aizsardzības standarti, …tādējādi ierobežojot iespējas plaši interpretēt valsts pienākumus attiecībā pret ārvalstu ieguldītājiem”. Lasīju un negribēju ticēt savām acīm. To rakstījuši tie, kuriem pats ieņemamais amats liek pirmām kārtām rūpēties par valsts suverenitāti.Izrādās, ka ne jau valsts būs tā, kas izlems, kas tai ir labi un kas ir slikti. Izrādās, ka valsts pienākumi attiecībā pretārvalstu ieguldītājiem ir iespējams interpretēt pārāk plaši, tāpēc tās nepieciešams ierobežot.Bet tas vēl nav viss.

• Saskaņā ar CETA tiek izveidoti Investīciju tiesas sistēmas Investment Court System (ICS)tribunāli, kuri būs tiesīgi sodīt valdības gadījumos, kad valsts politika radīs draudus finanšu ieguldītāju interesēm. Faktiski tā būs alternatīva tiesu sistēmas vara, kurai būs piešķirtas tiesības neievērot nacionālo tiesu sistēmu un, pirmām kārtām,gādāt par ārvalstu investoru interešu ievērošanu. (Turklāt uz Latvijas investoriem šī jaunā tieslietu izskatīšanas kārtība neattieksies, tas nozīmē, ka viņi atradīsies neizdevīgākā stāvoklī.)

Tagad ir saprotams, kāpēc pret CETA iebilst Eiropas Arodbiedrību konfederācija, un tās protestam pievienojusies arī Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība, norādot, ka Nolīgumā ir nepietiekami formulētas darba tiesību garantijas, un ka tas ietver “bīstamu investoru aizsardzību mehānismu un apdraud kvalitatīvu sabiedrisko pakalpojumu sniegšanu’.

• Var taču izveidoties nevēlama situācija. Valdība un Saeima pieņem lēmumu palielināt valstī minimālo darba algu, bet pēc kāda laika tiek saņemts ICS pirmās instances tribunāla nolēmums− valstij jāsamaksā sods par to, ka ir pārkāptas ārvalstu investora tiesības un viņš ir cietis zaudējumus, palielinot algas saviem darbiniekiem.

Finanšu sankciju draudi savilksies pār likumdevēju galvām ik reizi, kad būs jādebatē par ekonomikas vadīšanas un sociālās politikas reformām. Šo draudu ēnā tiks ierobežotas tās likumdevēju iniciatīvas, kuru mērķis būs aizstāvēt plašas sabiedrības intereses. Un navruna tikai par algām, bet arī par darba vietām,veselības aizsardzības un izglītības pakalpojumiem, vides aizsardzību, pārtikas produktu kvalitāti, patērētāju tiesībām.

• Ir daudz piemēru tam, kā ārzemju investori tiesas ceļāvajā valsti, kadtiek apdraudēta viņu peļņa.

Holandes apdrošināšanas kompānija Achmea vērsās tiesā pret Slovākiju, kas bija nolēmusi privatizēt veselības apdrošināšanas privātāskompānijas un tā vietā radīt vienotu valsts apdrošināšanas sistēmu.

Amerikas un Eiropas enerģētikas giganti iesnieguši prasību tiesā pret Argentīnu par vienu miljardu ASV dolāru(BG Group vien prasa piedzīt 185 miljonus ASV dolāru) pēc tam, kad valdība iesaldēja enerģijas un ūdens cenas, lai finanšu krīzes laikāaizstāvētu savus iedzīvotājus. Philip Morris - pret Austrāliju par to, ka uz cigarešu paciņām bija attēlotiar vēzisaslimušo smēķētāju cilvēku orgāni, bet pret Urugvaju par pieņemtajiem pret tabakas likumiem.

Un pavisam nesen, 2016. gadā,Kanādas naftas ieguves kompānija Trans-Canada vērsās ar prasību tiesā piedzīt no ASV valdības 15 miljardus ASV dolāru par to, ka pirms tam ASV Prezidents Obama bija apturējis Keystone XL naftas pārvada celtniecību, jo tas varēja ietekmēt klimatu reģionā.

Iespēja, ka tiesāšanās ar transnacionālo kompāniju var būt ilga, un tās iznākums neskaidrs, kā smags akmens gulstas uz brīvas tirdzniecības līguma dalībnieku.

• Ārzemju investīcijas Latvijai ir nepieciešamas kā gaiss. Kāds reiz bija teicis, ka sliktāk par ārzemju investīcijām var būt tikai to trūkums. Taču, lai valsts spētu pastāvēt starp ekonomisku paverdzināšanu un ekonomisku nīkuļošanu, ar ārzemju investoru ir jāveido tāda attiecību sistēma, kurā būtu paredzēti tiesiski mehānismi nacionālo interešu, sociālo un darba tiesību aizstāvēšanai, garantētai visu suverēnas valsts rīcībā esošu līdzekļu izmantošanai, lai celtu ekonomikas konkurētspēju. Savukārt, CETA nesniedz garantijas, tas ir deklaratīvs, tāpēc liela ir varbūtība, ka iepriekšminētie riski var piepildīties.

Tirgus atvēršanai un tiešajām ārvalstu investīcijām vienmēr ir īstermiņa ieguvumi. Jau pirmie noslēgtie līgumi rada jaunas darba vietas. Palielināts eksports. Jaunas preces pārpludina patērētāju mājokļus. Taču svarīgākas ir sekas ilgtermiņā: ekonomikas attīstība un tās konkurētspējas palielināšanās.

Pilnīgi nesaprotami, kāpēc ārzemju firmām vajadzētu rūpēties par mūsu konkurētspēju. Jau tas vien, ka šīs firmas ir ienākušas mūsu tirgū, var aizkavēt savu līdzīga biznesa uzņēmumu izveidošanos.

l Tāpēcgudra būtu pakāpeniska, pārdomāta, nevis totāla tirgus atvēršana. Ārvalstu investīcijām ir jāienāk nevis tur, kur gribas, bet tur, kur mums ir vajadzīgs. Ir jāstimulē tie investori, kuri ir gatavi apmācīt mūsu darbiniekus, nodot viņiem menedžeru zinātību, atstāt Latvijā pēc iespējas vairāk jauno tehnoloģiju. Apzināti un bez kautrēšanās izurbināt no viņu pīrāga rozīnītes. Neaizmirsīsim, ka ārvalstu ieguldītāju nauda ir vajadzīga ne tikai mums, arī viņiem ir vajadzīgi mūsu darbinieki, mūsu pieredze, mūsu tradīcijas un ieradumi, mūsu galvenais dabas resurss - ģeogrāfiskais novietojums.

Ir jābūt nacionāla mēroga politikai, kas regulētu nolīgumus par brīvu tirdzniecību un brīvu kapitāla plūsmu. Tai ir jābūt izlasāmai katrā viņu likumu pantā. Ir iespaids, ka pagaidām valsts līmenī vēl nav pat apzināta nepieciešamība veidot ārvalstu investīciju regulēšanas politiku.