...Kāds tētuks, novietojis savu bembi invalīdu stāvvietā pie Bulduru RIMI, lepni izkāpa no sava autorīka un aizsmēķēja cigareti, kamēr viņa sievulīte, izcēlusi no mašīnas aptuveni sešgadīgu sīko un atstājusi viņu vīra vērīgās uzmanības lokā, ietecēja veikalā.
Paņēmu no sava auto fotoaparātu un devos pie invalīda. Latviski viņam pajautāju: "Vai jūs esat invalīds?" Vīrietis tikai truli pablenza uz mani. Atkārtoju savu jautājumu. Viņš beidzot izrādīja saprātīgas būtnes pazīmes un atbildēja: "Ja ņe poņimaju." (Es nesaprotu – krievu val.) Pacēlu fotoaparātu un nobliezu braucamrīku. Krievs beidzot attapās pavisam un, draudīgi pienācis man klāt tik tuvu, ka varēju sajust viņa ķiplokaino elpu, norēca: "Ja što – razrešil fotografirovaķ maju mašinu?!" (Es ko – atļāvu fotografēt savu mašīnu? – krievu val.) Uz ko latviski atbildēju: "Man jums atļauja nebija jāprasa." Ja apkārt nebūtu tik daudz cilvēku, viņš droši vien nepažēlotu dūres, lai apskrāpētu tās ar manu briļļu rāmjiem... Viņa puišelis, lēkādams pa veikala kāpnēm, jautri un krieviski iesaucās: "Tā bija policija? Ko viņa tev teica? Tevi ieliks cietumā?" Varonīgā autovadītāja atbildi vairs nedzirdēju. Un ko gan viņš pateiktu? Tikai to, ka nav sapratis, ko tā latišņa tur murkšķ.
Tā šajā dienā bija pirmā tikšanās ar krievu valodu. Otrā sekoja vakarā. Tālrādē. Narvesen pārdevēja – viņai tikai 20 gadu – esot vārdiski saplēsusies ar kādu pircēju. Konflikta pamatā – viens nevēlas runāt latviski, otrs neprot runāt krieviski. TV kadrā vispirms iepazināmies ar cietušo pircēju, kas izklāstīja, cik ļoti viņš ir abižots, un izrādījās – patiešām ļoti. Viņš esot nosaukts par krievu okupantu, raidīts ārā no veikala un – ak, šausmas! – aicināts runāt valsts valodā. Bet visa sakne – pēc cietušā apgalvojuma – esot bijusi viņa kreklā, uz kura daiļojies uzraksts ROSSIJA...
Pircēja pārstāvis savukārt izteicās, ka viņa klients ir "ievērojams cilvēks, viņš iepērkas Latvijas lielākajos apģērbu veikalos un ir diezgan korekts un laipns pret pārdevējām, sevišķi daiļā dzimuma pārstāvēm". Īsti nevarēja saprast, vai viņš ir ievērojams tāpēc, ka "iepērkas lielākajos apģērbu veikalos", vai tāpēc, ka ir "diezgan korekts". Vai varbūt tāpēc, ka nēsā krekliņu ar etniskās dzimtenes nosaukumu uz krūtežas...
Manis pēc ievērojamais klients var būt kaut vai Lihtenšteinas firsta otrās māsīcas krievu atzara pēdējais ārlaulības lielkņazs. Bet viņa augstlabdzimtībai, šķiet, ir aizmirsusies ģeopolitiskā realitāte: šeit vairs nav Padomju Savienība, un pārdevējām nav pienākums lauzīties krievu valodā. Protams, ja pieņemam principu klientam vienmēr taisnība par pareizu, briesmīgajai meitenei tagad vajadzētu meklēt rokā nabaga vājinieku, kas nāvīgi ievainots nacionālo jūtu nozaimošanas duelī, un izlūgties piedošanu, jo, nedod dies, viņš vērsīsies tiesā, lai no Narvesen kabatas taisnīgi izķeksētu sev pienākošos sāpju naudu – 10 000 latu...
Oficiāls sāpju naudas papīrs firmai Narvesen vēl neesot iesniegts, taču kaislību viļņi ap latviešu meiteni, kura uzdrošinājusies runāt valsts valodā un pieprasījusi to arī no klienta, uzputojušies gana augstu. SIA Narvesen Baltija un a/s Preses apvienība Personāla un komunikāciju departamenta direktors Andis Aleksandrovs pastāstīja, ka darba līgumā, kas noslēgts ar minēto meiteni, neesot tāda punkta, kas pieprasītu krievu valodas zināšanas, jo "pēc valstī esošās likumdošanas nav pamata šādai prasībai". Un neatbilstot patiesībai arī ziņas, ka meitene būtu atlaista no darba: "Viņa ir mūsu sadarbības partnera – franšīzes ņēmēja IK Spice – darbiniece, un darba attiecības turpinās," saka Aleksandrovs. Apsveicama, protams, ir Narvesen priekšnieku atziņa, ka cietēja ir arī pārdevēja, ne tikai klients. Jo, kā smejies, epiteti skanēja ne tikai no meitenes, bet arī no ievērojamā cilvēka puses...
Kad atrodamies ārzemēs, mēs nevaram cerēt, ka visi pārdevēji sapratīs angļu vai vācu valodu, par latviešu nemaz nerunājot. Bet kāpēc mēs paši izliekamies nedzirdam, kad kādā veikalā pārdevēja spītīgi runā tikai krieviski? Kāpēc publisku skanējumu iegūst tikai tie gadījumi, kad latvietis nav cienīgi pārgājis uz krievu valodu, nevis krievs – uz latviešu? Kāpēc Latvijā tik ierastas ir tiesas prāvas pret latviešu nacionālistiem, savukārt pret lielkrievu šovinistiem – kaut kā nav palikušas atmiņā?
Tā ir valodu problēmas viena puse. Otra nav tik krasi pamanāma. Domāju, ka Narvesen (un ne tikai Narvesen vien) turpmāk, pirms pieņemt darbā cilvēku, pārbaudīs, vai viņš prot krievu valodu. Darba līgumā tas, protams, rakstīts nebūs, jo valsts valoda mums ir latviešu. Vismaz pagaidām. Līdz ar to arvien vairāk iesakņosies parādība, ka tiem latviešu jauniešiem, kas neprot krieviski, darba tirgus iespējas neapturami sašaurināsies. Mēs, protams, varam apelēt pie nepieciešamības būt inteliģentam cilvēkam un prast arvien vairāk valodu, jo krievi var lepoties ar lielisku literatūru utt., u.t.jpr. Taču šie apgalvojumi nestrādā. Divdesmtigadnieku paaudze (ar retiem izņēmumiem) nesaprot krieviski. Tie ir jaunieši, kas piedzima Atmodas vai pēcatmodas laikā, kad mācīties krievu valodu nebija stilīgi. Viņi nav vainīgi šajā nezināšanā. Īstā vaina meklējama politiķos un ierēdņos, kuri šajos gados pieļāvuši latviešu valodas nenostiprināšanu tajās stabilajās cieņas pozīcijās, kādas tai pienākas. Līdz ar to arī šī stihiskā pašaizsardzība: izmisīgi un asi aizstāvēt latviešu valodu. Jo tā patiešām ir apdraudēta.