Ļoti gaidīju Andreja Ēķa un Aigara Graubas filmlenti "Rīgas sargi".
Par to cildinoši bija izteikušies vairāki skatītāji, kuru viedokli vērtēju kā nozīmīgu, tāpēc cerēju, ka tālrādes ierobežotais skatu punkta piedāvājums un plašuma iztrūkums nebūs tik nozīmīgi aspekti, lai traucētu sajust patriotiskās lentes diženumu. Beigu beigās — vai tad dzimtenes mīlestību var izjust vienīgi kinoteātru plašajās zālēs, kas aprīkotas ar skaņu un gaismu brīnumverķiem?
... Kad filma beidzās, īsti nevarēju noformulēt savas pārdomas. No vienas puses, bija lepnums par to, ka latvieši reiz bijuši stipri un drosmīgi un ka Rīgas aizstāvēšana pret iebrucējiem mums uzdāvinājusi šodien svinamo 11. novembri, Lāčplēša dienu. No otras... Tas, protams, nebūs populāri, ka par šo filmu izteikšos ne tikai, sajūsmā elsojot, par filmu, kam latviešos vajadzētu izsaukt tikpat lielu patriotisma fontānu kā, piemēram, amerikāņos, iespējams, izsauc filma "Neatkarības diena"... Bet manī bija spēcīga sajūta, ka skatos komiksa kustīgās bildītes. Un tipiski latviskajā komiksā mūsu acu priekšā parādījās četri musketieri, kuri ar savu pasakaino varonību izglāba Rīgu, Latviju un — es nebaidīšos no šī vār- da — arī Eiropu.
Jā, bija sirsnīgi un aizkustinoši momenti, veiksmīgi un emocionāli kadri, no kuriem labākos parādīja filmas reklāmrullītī. Acīmredzot uz to arī uzķēros, gaidīdama visu filmu tikpat labu. Bija slikta skaņa, toties ļoti labs operatora darbs. Manas uztveres veidošanā nozīmīgi bija arī tas, ka savulaik apmeklēju Slampes kino pilsētiņu, kur bija saceltas "Torņakalna mājas", ko uzņēma filmā. Nu, gluži kā Holivudas dekorācijas, kas Latvijas apstākļiem bija patiešām unikālas. Raksti par filmu, viss, kas ar to saistījās, solīja, ka "Rīgas sargi" būs lielisku un neaizmirstamu emociju koncentrāts.
Sanāca atšķaidījums. Saprotu, ikvienam, kurš taisa filmu, gribas dzirdēt par savu garadarbu kaut ko labu. Cik varēju, tik pateicu. Bet gribu norādīt arī uz, manuprāt, nejēdzībām, kuras redzēju kā vienkāršais skatītājs, nevis kā kinokritiķis. Kas bija tas dīvainais tipiņš, ko filmā — gluži teorētiski — vajadzēja uztvert kā Ministru prezidentu Kārli Ulmani? Nabaga aktierim nācās spēlēt absolūti nožēlojamu vīreli, kam nav nedz savas stājas, nedz domu, nedz gribasspēka. Vai tiešām Ulmani vajadzēja parādīt kā pilnīgu nulli un bezmugurkaulnieku? Viņu turpu šurpu vazāja kāds cits tips, kas bija absolūti pretvalstisks un nodevīgs. Kas tas tāds bija? Vēlāk kaut kur izlasīju, ka tas varēja būt Andrievs Niedra. Kādā sakarā? Niedra jau pusgadu pirms 11. novembra Rīgas aizstāvēšanas neatradās galvaspilsētā, vēl jo vairāk — blakus Ulmanim, jo Niedra bija pasludināts par valsts nodevēju. Protams, ja ar šādu tēlu kādam gribējās paspilgtināt sižetu, tas, manuprāt, nebija pārāk labi izdevies.
Un ko simbolizēja tēls, kuru spēlēja Normunds Laizāns? Kas tie bija par līķiem, kurus viņš atstāja uz lauka? Un tas kautiņš baznīcas tornī? Kamēr divi musketieri bumbo vāciešus, tikmēr trešais mazdrusciņ tiek sadurts tornī — nu un tad? Kāda tam jēga? Kā no Blaumaņa noveles bija izkāpis "Akmentiņa kungs", kuru spēlēja Ivars Puga, — smukais, bagātais un pareizais kungs iepretim mazliet apjukušajam "Rīgas sargam" Mārtiņam (Jānis Reinis). Un Elza, Mārtiņa līgava (Elita Kļaviņa), protams, izkāpj no "Akmentiņa kunga" auto un aiziet atpakaļ pie sava Mārtiņa... Nu, Blaumanim sanāca labāk.
Filma bija tāda kā saskaldīta, notikumu secību bija grūti izprast. Kauju ainas — visai diletantiskas, tāpat arī Rīgas skati pāri Daugavai — kā no fotokartītēm izgriezti. Bet kas mani patiešām pārliecināja, bija trīs aktieri: Romualds Ancāns, Leonarda Ķestere un Indra Briķe. Cik lielisks bija Ancāna fon der Golcs! Stāja, iznesība un... aristokrātiskais izmisums, uzzinot, ka Rīga nekad netiks ieņemta. Cik dzīvīga Indra Briķe un cik izteiksmīga — Leonarda! Arī Artūrs Skrastiņš bija labs kā raksturlomas spēlētājs.
Atklāti sakot, Brigitas Eglītes īsfilma "Vienīgā fotogrāfija", ko rādīja pērn uz valsts svētkiem un kas stāstīja par Latvijas Republikas dibināšanas aktu 1918. gada 18. novembrī, patika labāk, jo nepretendēja uz dižfilmas statusu — tā bija mazliet ironiska, taču labestīga filma bez pretenzijām uz nācijas galveno filmu. Taču tas, ka filmas "Rīgas sargi" skatītāju skaits pārsitis visus Latvijas filmu skatīšanās rekordus, liecina par to, ka cilvēki alkst pēc kaut kā patriotiski pārliecinoša un skaista. Iecere, kāda jautās šajā filmā, bija patiesi grandioza, un tie, kuri ķērās klāt šim projektam, bija drosmīgi cilvēki. Jā, ne viss sanāca spoži, taču jāatzīst, ka tāda mēroga projekts Latvijā vēl nebija veikts. Varbūt tāpēc, ka filmas veidotājiem reizēm, iespējams, aizrāvās elpa no iecerētā vēriena, bija grūti tādiem — aizrautības pārņemtiem — ieraudzīt vietas, kurās cildens patoss pārvēršas komiskās ainiņās, bet nopietnība kļūst smieklīga.