Vakar sākās pučs

Vakar sākās pučs. Rīt tas kaunpilni beigsies. Rīt Augstākā Padome pieņems konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu. Vakarnakt omonieši ieņēma Latvijas Radio, kas, ēteram izgaistot, vēl paspēja atskaņot Dievs, svētī Latviju!.

Šodien čekas priekšnieks Edmunds Johansons brīdinās Anatoliju Gorbunovu, ka Maskavā notiekošais pučs ir «nopietna lieta». Un īsti nevarēs saprast, vai biedrs Johansons nostājas par vai pret puču. Rīt, likuma pieņemšanas laikā, virs Augstākās Padomes ēkas riņķos pučistu helikopters, bet vēlāk Aivars Berķis, AP deputāts, uzrāpies uz akmens bluķiem, tautai, kas satraukti sapulcējusies netālu no Saeimas – drīz jau Saeimas! – nama, skaļi lasīs konstitucionālo likumu – jo radiobalss taču nav, radiomājā saimnieko omonieši. Šajās dienās viena no AP sēdēm sāksies 5.47 – agrā rīta stundā, un to vadīs Imants Daudišs.

Pārskaities par konstitucionālā likuma pieņemšanu, Augstākās Padomes priekšsēdētājam Anatolijam Gorbunovam zvanīs Baltijas kara apgabala galvenais okupācijas varas reprezentants Fjodors Kuzmins un kliegs, ka, vēlreiz atkārtojoties tādiem «jociņiem» (likumiem), Gorbunovs tiks arestēts. Tikai vēlāk Gorbunova darbinieki atzīsies, ka zem papīriem uz Augstākās Padomes priekšsēdētāja galda manījuši revolvera aprises. Aizparīt, 23. augustā, Juris Vectirāns arestēs Latvijas kompartijas galveno vadoni Alfrēdu Rubiku, virs centrālkomitejas ēkas tiks nolaists zilibalti viļņotais Latvijas PSR karogs, kura vietā pacelsies sarkanbaltsarkanais. Vēstures posms, kurā skaidri iezīmējās «mūsējie» un «svešie», posms, kas bija tīrs savos centienos atjaunot brīvu un neatkarīgu Latvijas valsti, būs beidzies.

Tas viss notika pirms 23 gadiem. Daudziem tā ir aizvēsture, par kuru nav vērts runāt, jo padomju režīms, kas valdīja Latvijā, šķiet nereāls, stāsti par to – pārspīlēti, bet paši stāstītāji – senili revolucionāri ar kaļķīti smadzenēs. Sak, mūs neinteresē jūsu brīvības cīņas, latviska Latvija un citas globalizācijas pārņemtajai pasaulei svešas lietas. Un ir tik grūti izskaidrot laiku, kas trauksmaini ritēja pirms divdesmit trim vai divdesmit pieciem gadiem, un diez vai tā būtu produktīva nodarbe, ņemot vērā pašpietiekamajā cinismā sakņotās sabiedrības attieksmi pret vēsturi, kas daudziem šķiet pārlieku emocionāla, bet tās skaidrojums – vientiesīgs.

Tomēr ir viens faktors, kas varētu mainīt šo attieksmi. Mēģināt iedomāties, kā mēs justos, ja mums atņemtu brīvību, kuru atguvām pirms 23 gadiem. Nē, nevēlos dzirdēt spriedelējumus par to, ka «par to mēs necīnījāmies», ka «viss nozagts» un ka «valdībā sēž laupītāji un blēži». Piedodiet, bet visos laikos valdības ir bijušas vēlētāju spogulis, taču spļaut savā atspulgā negribas, vai ne? Tāpēc atliksim paššaustīšanos uz citu reizi. Vienkārši iedomāsimies, ka atkal esam Krievijas okupēti. Un tādas Krievijas okupēti, kuras tronī sēž impēriska mesiānisma apsēsts agresors, kam neatliek laika rūpēties par savu karaļvalsti un tās pavalstniekiem, toties ir pietiekami daudz slimīgu ambīciju, lai nemitīgi kādu atbrīvotu un pamācītu, kā pareizi jādzīvo. Ļoti daudzi cilvēki atceras «to Krieviju», kas padomju laikā okupēja Latviju, Lietuvu un Igauniju, un salīdzina to ar šodienas Krieviju, kas ar tādu pašu cinismu un meliem nupat ir okupējusi Krimu. Tas nenotiek «kaut kur», tas notiek tepat, blakus, Eiropā. Un ir vismaz vieglprātīgi nenovērtēt Kremļa slepkavniecisko konsekvenci jaunu teritoriju «apgūšanā», it īpaši tāpēc, ka Krievijas vadonis Putins nepārprotami deklarējis, ka Padomju Savienības sabrukums bijis 20. gadsimta lielākā ģeopolitiskā katastrofa.

Tiešām, kāpēc gan neatjaunot PSRS tās bijušajās robežās? Pēc tādu mērķu uzstādīšanas Putina propagandas apdullinātie ļautiņi sakāpinās sava vadoņa reitingu līdz bezsamaņas augstumiem. Savstarpējās enerģijas apmaiņas rezultātā visi nokaifosies tik tālu, ka fanātiski apsēstu putinistu karagājiens pret «izvirtušajiem Rietumiem» būs tikai laika jautājums. Diemžēl Rietumos ietilpsim arī mēs.

Mēs jau bijām Krievijas ietekmes un okupācijas zonā. Nē, ne PSRS okupācijas zonā, bet tieši Krievijas, jo PSRS bija tikai mākslīgs, vardarbīgs veidojums, ko koordinēja Krievijas staļini, ļeņini un citi slepkavas. Negribas tur būt, vairs negribas. Brīvības cena ir ārkārtīgi augsta. Brīvību nevar izskaidrot nedz ar vēstures piemēriem, nedz ar nākotnes brīdinājumiem. To var izskaidrot tikai ar sirdi. Sajust ar sirdi. Jo nav nekā dārgāka par sirdi un par brīvību.