Esmu jauns vēsturnieks. Patlaban studēju LU VFF vēstures maģistra programmas 1. kursā. Studiju laikā mani interesējuši jautājumi par vēstures mācīšanas lomu kā individuālā, tā nacionālā līmenī, secinot, ka dažkārt sabiedrība nenovērtē vēstures zināšanu spēku.
Varētu vaicāt, kāds gan vēstures zināšanām spēks, ja akadēmiskajā literatūrā nereti uzplaiksnī jautājums, vai tā vispār ir zinātne? Varbūt vēsturnieks ir tikai noteikta literārā žanra rakstnieks, kurš raksta romānus par dzīvi pilskalnos vai viduslaiku ciemos, balstoties savā interpretācijā? Un tomēr teju ikvienam no mums ir kāds vēstures periods, ko uzskatām par “Zelta laikmetu”. Kaut kas romantizēts. Tātad šīm zināšanām vai priekšstatiem ir ietekme uz cilvēka pasaules uzskata veidošanu. Pretējā gadījumā Krievija armija Ukrainā okupētajās teritorijās nededzinātu Ukrainas vēstures grāmatas, vēsturi nepārrakstītu un bērniem turpinātu mācīt to pašu, ko tie apguva līdz okupācijai. Šādu piemēru daudz.
Izvirzītais temats ietilpst diskursā par tautas un sabiedrības kolektīvās atmiņas koncepciju un kultūras vēsturi, no kā izriet vairāki vēstures zinātni provocējoši jautājumi, piemēram, “vai vēsture ir objektīva?”, “vēsture ir neatkarīga vai konkrēta laika politiskajai situācijai pakārtota nozare?”, “vai vēsture var būt apolitiska?”. Šie jautājumi ir visnotaļ interesanti un tēma tiešām provokatīva, jo attiecas uz zinātni veidojošiem fundamentāliem jautājumiem. Vai vismaz uz jautājumiem, ko uzskata par tādiem, izrietot no kādas koncepcijas par to, kas tad ir objektīva zinātne. Uzskatu, ka šis jautājums netiek pienācīgi iztirzāts ne akadēmiskajās, ne politiskajās aprindās, lai gan diskusijas iznākums nepastarpināti attiektos uz visu sabiedrību vai valsts politiku nacionālā līmenī. Atļaušos izvirzīt ne jaunu vai oriģinālu, taču vēl aizvien provokatīvu viedokli par vēstures zinātni, proti, katrā laikmetā tā kalpo konkrētam politiskajam kursam, sistēmai, ideoloģijai. Tādēļ pētu vēstures priekšmeta lomu jaunajā jeb “Skola2030” izglītības modelī.
Atverot “Skola2030” mājaslapu, mani pārsteidz jau pirmais "pilnveidotā mācību satura būtiskākais uzsvars" (citēju no mājaslapas), kas attiecināms uz vēsturi. Proti: "Mācot vēsturi un sociālās zinības, mērķis ir veidot vēsturisko, nacionālo un pilsonisko apziņu, tādējādi faktu zināšanas saglabā būtisku nozīmi, tomēr tas nav pašmērķis." Taču, kā tas var nebūt pašmērķis? Vēsture ir valstiskas nozīmes priekšmets, jo veido nacionālo apziņu. Tomēr šobrīd vēsture kā atsevišķs priekšmets ir iznīcināts, jo patlaban tas iekļauts “sociālajā un pilsoniskajā mācību jomā” jeb priekšmetā, kurā apvienota vēsture, sociālās zinības un uzņēmējdarbība, rezultātā, samazinot visu iesaistīto priekšmetu saturisko daļu. Runājot ar vēstures skolotājiem, uzzinu, ka vēstures padziļinātajā modelī vēsturi sāk mācīt sākot ar 16.gs. notikumiem, turklāt koncentrējoties tikai uz Latvijas teritoriju, taču lielākais uzsvars likts uz fragmentāru zināšanu par 20.gs. apguvi. Skolēniem neveidojas prasmes saskatīt analoģijas, izdarīt secinājumus par līdzīgu notikumu cēloņsakarībām, tāpat, kā pilnvērtīga izpratne, kāpēc Latvijas valsts ir vērtība. Atņemot šīs zināšanas, patriotismu aizstāj kosmopolītisms. Tā sekas redzamas jau tagad, kad jaunieši atzīst, angliski tiem runāt vieglāk nekā latviski.
Nesen nostalģijas vadīts atvēru absolvētās skolas stundu sarakstu. 12. klasēm vēstures stundu nav, 11.klasēm reizi nedēļā vēsture un sociālās zinības kopā, 10. klasēm tas pats. Taču tā nedrīkst būt. Protams, ne viss ir “melns” un “balts”. Jaunās programmas veidotāji izmanto argumentus, ka jaunā satura un pieejas pamatmērķis ir radīt izpratni par lietām un spēju pielietot zināšanas un prasmes jebkurā dzīves situācijā, nevis iekalt faktus bez spējas tos saprast. Tomēr, lai spētu izmantot zināšanas, tās sākumā jāiegūst. Un arī vecajā sistēmā vēsture nebija tikai "faktu iekalšana", bet gan cēloņsakarību izpēte laikā un telpā, māksla veidot interpretāciju un analoģijas. Tieši tādēļ nav saprotama kompetenču pieejas tieksme ekonomēt vēstures saturu.
Visiem jaunās pieejas veidotājiem vēlos jautāt, vai mācību priekšmets (vienalga, vai vēsture, latviešu valoda, literatūra) ir tikai starpnieks konkrētu vērtību iemācīšanai vai tomēr pašmērķis? Proti, vēsturē pagātnes mācīšana, valodā gramatikas, ortogrāfijas, sintakses utml. Kur novilkt robežu? Iesaku atgriezties pie klasiskā ģimnāzijas modeļa izglītības sistēmā, kas nodrošina klasisko un citu svešvalodu apguvi, spēcīgas zināšanas eksaktajās zinātnēs un vēstures saturu. Par vērtībām atbild literatūras stundas. Neapgalvoju, ka nav jāmaina vai jāuzlabo izglītības saturs, pedagoģiskā pieeja, taču uz jaunu reformu eksperimentu altāra nedrīkst upurēt valstiskās apziņas uzturēšanai nepieciešamās vēstures zināšanas. Tāpēc aicinu atbildīgās personas pārskatīt izglītības saturu, ieklausoties skolotāju teiktajā, un steigšus labot kļūdas.
Vispār interese par izglītības jautājumiem man radusies pēc kritiskas mūsdienu informatīvās un kultūrtelpas aplūkošanas. Kādēļ mūsdienu skolas nav radījušas jaunu maestro? Kāpēc par mākslu tiek pasludināts jebkas, pat fekālijas uz audekla, ja tām piemeklē atbilstošu koncepciju? Kādēļ tik maz jauno zinātnieku? Tā vietā skolēniem māca, ka svarīga ir tikai viņu pašu interpretācija, tādējādi nojaucot jebkādas robežas starp objektīvi skaisto un neglīto, liekot saprast, ka ikvienam var būt sava patiesība...un fekālijas uz audekla vai banāns pie sienas tik tiešām ir māksla. Vai loceklis uz krusta. Tas ir bīstami. Iesaku intervēt skolotājus. Mana pieredze šajā jautājumā var būt nepilnīga, jo tikai 1 gadu esmu mācījis skolēnus, saskaroties ar jaunās sistēmas realitāti.