Šodien paredzēta Rīgas domes sēde, kurā tiks ievēlēta jaunā pilsētas vadība. Saskaņā ar pirmdien parakstīto koalīcijas līgumu jaunais Rīgas mērs būs Nils Ušakovs (SC), bet vienīgais vicemērs Ainārs Šlesers (LPP/LC).
Jaunā koalīcija ir kārtējais apliecinājums latviešu tautas sakāmvārda – kas citam bedri rok, pats tajā iekrīt – dziļajam viedumam. Atmiņā vēl tēvzemiešu veidotais reklāmas klips, kurā ķēmīgs astoņkājis, kuram Šlesera vaibsti, ar saviem taustekļiem snaikstās gar Rīgas naudas lādi, bet modrie un nesavtīgie tēvzemieši ar Lāčplēšu zobiniem apņēmīgi šos taustekļus apcērt. Tagad var tikai apbrīnot tēvzemiešu vēlēšanu kampaņu veidojušo polittehnologu nepārspējamo ģenialitāti. Viņi visu paredzējuši, gluži kā kristāla bumbā lūkojušies. Tikai mazliet kļūdījušies redzētās vīzijas interpretācijā. Viss ir uz mata tieši tā – tikai pilnīgi otrādi.
Politiskajiem ielikteņiem no Tēvzemei un Brīvībai/LNNK, TP un LSDSP, visticamāk, siltās vietas pašvaldības uzņēmumu valdēs un padomēs būs jāpamet. Rūpīgai lojalitātes lustrācijai būs jāiziet cauri arī pārējai augstākajai birokrātijai. Ņemot vērā solīto birokrātiskā aparāta samazinājumu, kļūst skaidrs, ka drošs par savu vietu nevar būt neviens, sākot ar nodaļas vadītāja līmeni. Šlesera izteikumi, ka katrs darbinieks tiks vērtēts pēc profesionālajiem kritērijiem, nevis partejiskās piederības, vērtējami vienīgi kā centieni vājināt potenciālo upuru iespējamo pretdarbību, mēģinājumi sašķelt esošā birokrātiskā aparāta antišleserisko monolītu un pamudināt atsevišķus tā elementus pasteigties ar iztapības apliecinājumiem.
Kāda visām šīm aparāta detaļu pārbīdēm saistība ar rīdzinieku dzīves kvalitāti? Kāda gan starpība, kura šofera dēli un meitas vadīs to vai citu departamentu, Rīgas siltumu, ūdeni vai satiksmi? Vai no šīm pārbīdēm kas mainīsies parasto rīdzinieku ikdienā? Cilvēkos ir dziļa pārliecība, ka aparātu spēlītes skar tikai pašus šo spēlīšu dalībniekus, līdz ar to tās šķiet tikpat interesantas kā rajonu futbola čempionāta spēles, kuras apmeklē vien spēlētāju draugi un radi. Taču tā nebūt nav. Patiesībā no pašvaldības darba kvalitātes cilvēku ikdienas dzīve ir vēl vairāk atkarīga nekā no centrālās valdības un Saeimas darba kvalitātes.
Kādas izmaiņas mēs varam gaidīt Rīgā? Lai atbildētu uz šo jautājumu, nepieciešamas divas lietas. Jāizvērtē esošā Rīgas domes darba kvalitāte un jānoskaidro aparāta vispārējais noskaņojums. Otra lieta pirmajā brīdī var šķist pavisam maznozīmīga. Tā tas nav. Paskaidroju. Birokrātijai ar laiku izstrādājas apbrīnojamas spējas ar kaula smadzenēm izjust politisko konjunktūru. Šādā veidā birokrātija kompensē savu nepietiekami attīstīto intelektu. Gluži kā neredzīgajiem attīstās tauste, tādējādi aizvietojot redzi. Līdz ar to, pareizi atšifrējot no birokrātijas dzīlēm nākošos signālus, var spriest par gaidāmajām pārmaiņām, līdzīgi kā pēc bezdelīgu lidojuma augstuma var noteikt gaidāmo laiku.
Atgriezīsimies pie esošās Rīgas domes darba vērtējuma. Visprecīzāko šā darba vērtējumu sniedz jau pieminētie tēvzemiešu vēlēšanu kampaņu veidojušie polittehnologi. Ilggadējā Rīgas mēra Jāņa Birka darbībā viņi neatrada nekā tāda, ar ko varētu palepoties vēlētāju acīs. Neviens divarpus gados (turklāt divos treknajos) padarītais darbs nelikās ievērības cienīgs, ko kā savu sasniegumu parādīt reklāmas klipos. Šādi darbi neatradās arī tautpartijiešiem un sociķiem. Ja jau pašiem nav ar ko palepoties, tad skaidrs, ka nekas labs nav padarīts un sliktāk strādāt nav bijis iespējams.
Noskaidrojot, ka Rīgas domes darbs vērtējams kā nekvalitatīvs, ko apliecina arī vēlēšanu rezultāti, atliek vien noskaidrot birokrātiskā aparāta noskaņojumu, lai varētu izdarīt secinājumus par nākotni. Rīgas domes zemākajos koridoros klīst šausmu stāsti par zombiju Šleseru, kurš turpmāk vadīs domi ar neirolingvistiskās programmēšanas metodēm, un dome kļūs par sektas Jaunā paaudze galveno mītni. Citiem vārdiem, birokrātija ir tuvu panikai. Šādu birokrātijas reakciju gluži kā melu detektora signālu pārvēršot saprotamā valodā, tas skan šādi. Briest pamatīgas pārmaiņas. Mierīgā, bezrūpīgā dzīve beigusies.
Atklāts paliek jautājums, vai pārmaiņas būs uz labu vai sliktu. Tā kā jau noskaidrojām, ka sliktāk strādāt grūti iespējams, tad, visticamāk, darba kvalitāte uzlabosies. Cits jautājums, vai šīs pozitīvās pārmaiņas spēs kompensēt nodokļu ieņēmumu turpmāku samazināšanos un prognozējamo jaunās koalīcijas nesaudzīgu kritiku par ikvienu tās sperto soli.
