Valsts prezidents Valdis Zatlers jau ir iegājis vēsturē ar divām lietām, kas viņu atšķir no abiem iepriekšējiem atjaunotās Latvijas prezidentiem. Viņš ir pirmais, kuru nepārvēlēja uz otru termiņu, un pirmais, kurš atvēra Saeimas atlaišanas procedūras Pandoras lādi.
Tieši pēdējā lēmuma neparedzamās sekas lielā mērā apgrūtina Zatlera aizvadīto četru gadu darbības vērtēšanu, jo šīs sekas noteiks viņa paliekošo nozīmi Latvijas vēsturē. Šobrīd pateikt, kāda būs šā lēmuma ietekme uz nākotnes Latviju, nevar neviens. To rādīs tikai un vienīgi laiks.
Zatleram bez šaubām nepaveicās ar laiku, kurā viņš bija prezidents. Ne tikai tāpēc, ka viņa prezidentūra sakrita ar ekonomiskās krīzes laiku. Viņš tika ievēlēts brīdī, kad Latvijas politikā līdz baltkvēlei tika uzkurināta cīņa par ietekmi starp tā dēvētajiem sorosiešiem un nacionālās buržuāzijas pārstāvjiem. Lai gan pašā Saeimā gandrīz visi balsojumi tika rūpīgi kalkulēti sadalījumā sorosieši – nesorosieši, šī cīņa palika plašākai sabiedrībai nezināma, jo to tikpat kā neatspoguļoja mediji. Zatlers bija nesorosiešu kandidāts, taču pretējās nometnes kovbojiem brunčos izdevās viņu ļoti ātri savaldīt un iejāt.
Manuprāt, Zatlers kā politiķis izrādījās vājāks, nekā sākumā varēja domāt. Pirms ievēlēšanas viņš bija dzīvs cilvēks, ārsts, izcils ķirurgs, vadītājs, kurš sekmīgi vadījis un attīstījis vienu no veiksmīgākajām medicīnas iestādēm Latvijā. Cilvēciskā vaļsirdībā (ar kuru tobrīd pats lepojās) viņš TV tiešraidē atzinās, ka ņēmis pateicību aploksnes no pacientiem tāpat kā, jādomā, pilnīgi visi praktizējošie ķirurgi. Viņš necentās laipot un izlocīties, pat nedomājot, ka šī vaļsirdība viņam maksās tik dārgi. Visticamāk, toreiz viņš lāga nesaprata Latvijas politiskās dzīves reālijas, ar kurām ļoti drīz tika iepazīstināts visai brutālā veidā.
Nedēļā pirms vēlēšanām un pirmajā preses konferencē viņam tika sarīkota Latvijas politikā līdz tam nepieredzēta izturības pārbaude. Izrādījās, ka Zatlers var panest vienu, divus sitienus, bet ne nemitīgu sitienu sēriju. Pakļuvis zem Sarmītes Ēlertes vadītā sorosiešu ceļa ruļļa, viņš atgūt pašapziņu tā arī vairs nespēja. Kā nopērts ganiņš viņš ieradās uz šo spēku organizēto lietussargu sapulci Doma laukumā, kur nomurmināja dažus neizteiksmīgus vārdus, būtībā paziņojot saviem pāridarītājiem – padodos, lūdzu, vairāk nesitiet! Zatlera pazemīgais lūgums tika uzklausīts, un turpmākajos gados viņu tikpat kā vairs neiekaustīja, retu reizi profilaktiski mazliet pabaidot.
Zatlera iesvētības savējo pulkā notika 2009. gada septembra nogalē Ņujorkā, Džordža Sorosa dzīvoklī, kur Latvijas Valsts prezidents bija ieradies, lai simboliski apliecinātu savu cieņu vienam no redzamākajiem Latvijas politiskās arhitektūras finansētājiem. Tēlaini izsakoties, lai nobučotu roku krusttēvam. Pēc draudzīgās patērzēšanas Sorosa dzīvoklī Zatlers kļuva par nekritizējamu personu tajos medijos, kas ļoti rūpīgi seko politiskās konjunktūras izmaiņām.
Lai arī Zatleram diez vai piemīt politiķa talants un personības harisma, viņu nedrīkst novērtēt par zemu. Kad 2009. gada 13. janvārī ar visa politiskā spektra klusējošu piekrišanu nekas netika darīts, lai novērstu briestošās masu nekārtības Vecrīgā, tad no šīm nekārtībām politiskais ieguvējs beigās izrādījās tieši Zatlers, kurš pārtvēra iniciatīvu un izvirzīja Saeimai ultimātu par tautas tiesībām atlaist parlamentu. Saeima, sakožot zobus, bija spiesta pakļauties. Zatlera un Saeimas attiecības visus šos četrus gadus ir bijušas saspringtas, jo pieredzējušākie politiķi nekad viņu nav diez cik augstu vērtējuši. Taču, kā tagad izrādās, nenovērtējuši. Diez vai Zatlers savus kādreizējos pazemotājus ir aizmirsis, un 28. maija lēmums zināmā mērā ir viņa atriebība. Arī tiem, kas vārdos viņu solīja atbalstīt, bet praksē nedarīja neko, lai viņš tiktu pārvēlēts.
Tomēr Zatleram nevajadzētu pārvērtēt savus spēkus. Portāla politika.lv aptaujā uz jautājumu, kā vērtējat Zatlera darbību prezidenta amatā, tikai 24% aptaujāto to vērtē atzinīgi, bet vislielāko atbalstu guvušas atbildes – pārpratums, ko glāba tikai rīkojums nr. 2 – 31% – un – vāju, viņš joprojām nav izaudzis par politiķi – 25%. Var iebilst, ka aptaujā piedalījušies tikai nedaudz vairāk kā 130 respondentu, taču portāla specifika ļauj spriest par viņa autoritāti politiku saprotošu cilvēku acīs. Vēsture gan liecina, ka pelēkas personības, kuras cīņā par varu iesākumā neviens pat neņem nopietni, dažkārt beigās uzvar harismatiskos intelektuāļus. Redzamākais no šo sākotnēji neievērojamo pelēcību pulka ir bijis Staļins. Tiesa, Staļina un viņam līdzīgo politiskajā karjerā nekad tik lielu lomu nav spēlējis tas, ko Zatlera gadījumā var nosaukt par Lilitas faktoru. Tauta var pieņemt visu, izņemot vadoni, kurš pārlieku respektē savu otru pusīti.