Oktobra revolūcijas trubadūri

Par rudenī gaidāmo revolūciju, kautrīgi sauktu par sociālajiem nemieriem, šobrīd runā tikpat kā par nenovēršamu faktu, kura sagaidīšanai gluži kā pirmajam sniegam pēc iespējas labāk jāsagatavojas. Nupat par šādu nemieru iespējamību intervijā Latvijas Avīzei izrunājās pats Drošības policijas šefs Jānis Reiniks.

Sociālos nemierus parasti saista ar jaunās apkures sezonas sākšanos, algu būtisku samazinājumu, agrāko iekrājumu izsīkumu un pirmā viļņa bezdarbnieku pabalstu izmaksu izbeigšanos. Izmisumā un galējā trūkumā iedzītie iedzīvotāji sākšot rīkot nekārtības. Šajā samērā bieži piesauktajā it kā vienkāršajā konstrukcijā parasti iztrūkst viena būtiska elementa. Runa ir par nekārtību organizētājiem. Dažādas raudzes orākuli ne reizi vien ir biedējuši valdības, politiskās un ekonomiskās elites, sabiedrību kopumā ar nabago dumpjiem, kad izmisumā iedzītā tauta ar mietiem un dakšām nāks gāzt valdību. Aizmirstot pieminēt pašu svarīgāko. Ja cilvēku masas, vienalga, cik tās ir izmisušas, neviens neorganizē, tad to kopējais enerģētiskais potenciāls ir tik izkliedēts, ka ir spējīgs apgāzt vienīgi pie mutes pieliktu degvīna glāzīti. Cita lieta, ja šos cilvēkus mērķtiecīgi ievirza noteiktā gultnē.

Šādā aspektā samērā neproduktīvas izklausās J. Reinika Latvijas Avīzē paustās atklāsmes. Viena lieta, ja par iespējamiem nemieriem runā Jāņa Ādamsona tipa politiķi vai pans Kleksis, bet pavisam cita, ja ar šādām spekulācijām nodarbojas Drošības policijas šefs. Ja reiz tiek pateikts, ka šādi nemieri iespējami, tad sabiedrība ir tiesīga uzzināt, kas šos nemierus organizēs. Tā kā Reiniks daudznozīmīgi klusē, atliek vien šos potenciālos nemieru organizētājus izskaitļot pašiem. Atklāt tos spēkus, kuri varētu uzņemties to lomu, kādu uzņēmās boļševiki 1917. gada rudenī.

Velkot paralēles ar boļševiku 1917. gada apvērsumu Krievijā, jāatgādina, ka mūsdienu vēsturnieki ir gandrīz vienisprātis, ka varu ļeņiniešiem pie kājām nometa toreizējā Krievijas liberālā buržuāzija, kura gadu gadiem neatlaidīgi grāva pastāvošo režīmu un savu valsti burtiski nicināja. Krievijas liberālā inteliģence, zākājot caru Nikolaju II un saucot to par Nikolaju Asiņaino, pat ne uz mirkli neiedomājās, ka bruģē pati sev Golgātas ceļu, pa kuru vēlāk būs jādodas nāvē. Cenšoties Krievijā ieviest Rietumeiropas valsts pārvaldes modeli pie šim modelim neatbilstoša sabiedrības attīstības līmeņa, rezultātā tika pavērts ceļš pasaules visasiņainākā režīma celtniecībai. Izmantojot I pasaules kara izraisītās jukas, labi organizēts noziedzīgs grupējums, kurš sevi dēvēja par boļševiku partiju, uzlika jumtu veselai valstij.

Latvijā jau vairākus gadus mērķtiecīgi tiek vājināta pastāvošā valsts vara. Primāri valsts vara tika vājināta globālā stratēģiskā koncepta ietvaros, kas nosaka, ka spēcīgas nacionālās valstis traucē īstenot nosacītās pasaules valdības lēmumus. Atbilstoši šim konceptam mērķtiecīgi tika diskreditēti spēcīgi nacionālie līderi, kas varētu īstenot no globālajiem diriģentiem neatkarīgu politiku. Intensīvi tika meklēti un par labajiem pozicionēti vietējie šoferu dēli. Proti, cilvēki, kuru galvenā īpašība ir bezierunu paklausība saviem aizjūras saimniekiem. Te gan arī viss negāja gludi.

Sākotnēji tika izraudzīts Einars Repše, taču drīz vien atklājās, ka šeit strādājušie aģenti ir vienkārši nohalturējuši. Repšes rakstura dīvainības nebija pienācīgi novērtētas, un sākās neplānotas politiskās konvulsijas, kuru rezultātā sašķēlās Jaunais laiks un izveidojās jaunais favorīts – Pilsoniskā savienība. Protams, Latvijai par labu nāca Buša administrācijas vieglprātīgā nevērība pret mūsu valsti. Kā citādi vērtēt to, ka par procesu pārraugu tika atsūtīta mazinteliģentā cirvja diplomātijas piepratēja Ketrīna Toda Beilija. Tieši šīs mājsaimnieces neprofesionālās rīcības dēļ daudzi politiķi kaut vai aiz aizskartas pašcieņas nevēlējās kļūt par paklausīgām marionetēm, kuras atklāti rausta no Raiņa bulvāra vai vēl pazemojošāk no Mūkusalas ielas.

Līdz pērnā gada rudenim situācijas destabilizācija atbilda globālo stratēģu plāniem, bet negaidīti smagais Latvijas ekonomikas piezemējums ar galvu uz sēkļa lika neapstājoties mainīt stratēģiskos plānus. Vēl augustā tika atbalstīti no ekonomikas viedokļa pilnīgi absurdie un Latvijas valsti pa taisno finanšu atvarā ieraujošie pensiju likuma grozījumi, bet 13. janvāra notikumi jau tika traktēti pavisam citādi.

Pie 13. janvāra notikumiem jāpakavējas mazliet detalizētāk. To organizatori līdz šim vēl nav nosaukti. Visticamāk tāpēc, ka 13. janvāra notikumos bija ieinteresēti tik daudzi, ka vieglāk nosaukt tos, kas pie to sarīkošanas roku nepielika. Galvenie organizatori bija SCP līderi, kuri izplānoja sarīkot masu mītiņu vēsturiski zīmīgā datumā Vecrīgā, ierobežotā telpā, simt metru no nīstās Saeimas ēkas, tumšā vakara stundā. Neviens man neiestāstīs, ka plānā nebija mītiņa turpinājums tāds, kāds tas izvērtās. Ar klusējošu varas partiju atbalstu. Uzkrītoši niecīgam policistu skaitam vajadzēja iedrošināt potenciālos nekārtību cēlājus. Varas partijas cerēja, ka masu nekārtības izraisīs sabiedrībā nepatiku pret mūžīgajiem opozicionāriem un nemieru kūdītājiem. Atskatoties atpakaļ, redzam, ka ne vieni, ne otri no 13. janvāra notikumiem gaidītās dividendes nesaņēma. Pilnīgi negaidīti no šiem notikumiem maksimālo labumu izsita līdz tam perifērijā stāvošais Valsts prezidents. Jau nākamajā dienā pārtvēris iniciatīvu, viņš to nav atlaidis vēl līdz šim brīdim un ir palicis vienīgais reālais varas satvars centrālajā vadības sistēmā.

Kas tad varētu organizēt gaidāmo sociālo dumpi? Tieši SCP iekšienē visaktīvāk tiek kultivēts viedoklis par masu nekārtību neizbēgamību jau tuvākajā nākotnē. Šai partijai un tās līderiem šķiet, ka vienīgais ceļš, kā atgriezties varas Olimpā, ir maksimāli saduļķot ūdeni, un tad jau varbūt kaut kas izdosies... Valdot šādam uzstādījumam, cerēt uz panākumiem var, vienīgi sevi nemitīgi uzkurinot. Nedomāju, ka šai grupiņai ir kādas reālas iespējas organizēt masu nekārtības. To tā pati zina un cer, ka varēs atgriezties, ejot citu ķīļūdenī. JL tagad ir valdībā un, saprotams, nemierus pret sevi neorganizēs. Par gaidāmo nemieru vadītājiem cenšas pozicionēties vēl nenodibinātā galēji kreisā Sūnas partija. Šo partiju veidot pieteicies policistu arodbiedrības vadītājs Agris Sūna, kurš pēdējā laikā kļuvis pazīstams, ierosinot problēmas risināt, atņemot miljonāriem miljonus un tos sadalot tautai. Atšķirībā no uzskatos līdzīgās boļševiku partijas Sūnas partijā nav neviena, kurš intelektuāli varētu Ļeņinam vai Trockim kaut rīta čības pienest. Ar šādu intelektuālo arsenālu revolūciju neuztaisīt. Rodas jautājums – kāpēc ar apskaužamu regularitāti runas par nemieriem parādās publiskajā telpā? Vēl jo vairāk tāpēc, ka patiesībā reālos nemieros neviens no nopietnajiem spēlētājiem nav ieinteresēts.

Globālā kapitāla intereses aizstāvošo spēku ieilgušās neveiksmes pierādīja, ka no vecajiem māliem neko jēdzīgu salipināt vairs nevar.

Tā turpinot, var arī nākamajās Saeimas vēlēšanās palikt ar garu degunu. Laika vairs nav daudz. Jāpasteidzas, jo nevar paredzēt, vai nenotiks ārkārtas vēlēšanas. Dzīvā spēka materiāls, ar kuru sarīkot plašus nemierus, ir veiksmīgi radīts. Tagad atliek vien atrast šīs mežonīgās armijas karavadoņus. Viens no potenciālajiem vadoņiem ir Agris Sūna ar savu partiju. Iedomājoties saniknota, asinskāra pūļa priekšgalā Sūnas tipa vadoni, šermuļi skrien pār kauliem. Nē, tādus nemierus mums nevajag.

Uz šā fona jauna politiskā spēka uznāciens, kuru veidos tikai cilvēki bez iepriekšējas partejiskas pieredzes, bet samērā lielu autoritāti, kā, piemēram, kādreizējā Dienas galvenā redaktore Sarmīte Ēlerte, izskatītos gluži kā sen gaidītā glābēja atnākšana vairs pat ne uz balta, bet dimanta zirga. Tas nekas, ka šie formāli ārpus politiskajiem procesiem stāvošie kadri ilgus gadus darbojušies kā dažādu partiju ideoloģiskie sekretāri. Ja viņiem izdotos sevi pozicionēt kā vienīgos, aiz kuriem stāv un, galvenais, kurus uzklausa izmisumā iedzītā, līdz baltkvēlei saniknotā tauta, tad pilnīga varas pārņemšana visās frontēs ir tehniskas dabas jautājums.

Šo aizkulišu politisko suflieru iznākšana avanscēnā jāvērtē pozitīvi, jo tie jau sen darbojas politiskajā laukā, maskējoties aiz dažādām izkārtnēm. Nepatīkami vienīgi, ka savu savtīgo politisko mērķu sasniegšanai tie lielai sabiedrības daļai mērķtiecīgi iedvesuši riebumu pret savu valsti un atņēmuši lepnuma izjūtu par savu tautu.

Svarīgākais