Pastāv pseidozinātniska leģenda, ka primitīvās cilšu sabiedrībās cilvēki nespējot noteikt saistību starp dzimumaktu un bērna piedzimšanu deviņus mēnešus vēlāk. Šī leģenda, protams, ir tikai metafora, kuras jēga – ja starp kādu rīcību un tās sekām ir pietiekami ilgs laiks, tad cilvēkiem ar mazattīstītu spriestspēju saistību starp abām šīm lietām grūti saskatīt. Zinātniski daudz korektāka būtu cita atziņa – nav jēgas sodīt kādu mājdzīvnieku (piemēram, kaķi, kurš piečurājis saimnieka čības), ja šis sods seko vēlāk kā 30 sekundes pēc nodarījuma, jo tad nabaga dzīvnieks vairs nesaprot, par ko tiek sodīts.
Sabiedrībās ar neilgu demokrātisko tradīciju veidojas īpatnēja izpratne par to, kā katra cilvēka izvēle vēlēšanās ietekmēs viņa turpmāko dzīvi. Īpatnēja tāpēc, ka teorētiski it kā šī izpratne ir adekvāta, taču tikai it kā. Cilvēki savu personisko neapmierinātību ar dzīvi pārnes uz pastāvošo politisko varu. Teiksim, cilvēks ir slinks, nespēj koncentrēties mērķtiecīgai savas dzīves kvalitātes uzlabošanai, taču vainu par savu «grūto» dzīvi nesaskata paša rīcībā, bet gan uzveļ sliktajai, zaglīgajai varai, kura visus labumus pievākusi sev. Cilvēks var pat īsti neticēt, ka, nomainoties valdošajai varai, viņa dzīve uzlabosies, bet, attiecīgi nobalsojis, viņš domā, ka ir vismaz mēģinājis, kā teica Džeka Nikolsona tēlotais Rendls Makmērfijs Miloša Formena leģendārajā filmā Kāds pārlaidās pār dzeguzes ligzdu.
Par kādām pārmaiņām ir runa? Ko īsti mainīs, izņemot vienus (vecos) vēžus pret citiem (tikpat veciem) vēžiem?
Jautājums vienīgi, ko īsti viņš ir mēģinājis un vai ir kaut mazākā varbūtība, ka šī «mēģinājuma» rezultātā notiks pozitīvas pārmaiņas? Pēc nepilna mēneša, 6. oktobrī, mēs dosimies pie vēlēšanu urnām, lai ievēlētu to varu, kura vadīs mūsu valsti turpmākos četrus gadus. Par spīti labajiem un, galvenais, stabilajiem makroekonomiskajiem rādītājiem, sabiedrībā ir augsta vēlme pēc pārmaiņām un jaunām sejām politikā. Izplatīts ir lozungs: «Nost ar vecajiem vēžiem!» Ja arī nebūs labāk, tad vismaz citādāk.
Teikšu pilnīgi atklāti. Arī man šis lozungs kādreiz šķita tīri pievilcīgs, un agrāk tikpat kā nekad nebalsoju par varas partijām. Taču šoreiz bez liekas slēpšanās atklāti aģitēju par kādu no varas partijām, lai gan neviena no tām nerealizē tādu politiku, kuru varētu atbalstīt pilnībā. Tas nav aicinājums balsot par tā dēvēto mazāko ļaunumu. Visām trim varas partijām ir pietiekams daudzums mīnusu, taču tās visas kopā ir spējušas noturēt valsti kaut kādā ekonomiskā un ideoloģiskā līdzsvarā. Valsts nav ieslīgusi tādā atklātā autoritārismā kā Ungārija vai dziļā konservatīvismā kā Polija. Tāpat tā nav aizgājusi pārāk tālu tā dēvētā liberālisma virzienā.
Zinu, ka Latvijā netrūkst cilvēku, kuri atklāti jūsmo par Ungārijas Orbanu un Vācijas Alternative fur Deutschland un Latvijas piekopto politiku uzskata par pārāk «liberastisku», taču Latvijā netrūkst arī to, kam Latvijas politiskais kurss šķiet pārāk arhaisks un «nerietumniecisks». Manuprāt, esošā politika ir veselīgs vidusceļš starp abām šīm galējībām. Pastāvošajā koalīcijā abi spārni ir pietiekami līdzsvaroti, kas rada labu celtspēju mūsu nosacītajam lidaparātam (valstij). Šo celtspēju apliecina arī jau pieminētie makroekonomiskie radītāji.
Pēdējā pusgada laikā esmu intervējis vairākus ekonomistus, un viņi visi kā viens apliecina, ka Latvijas ekonomiskā izaugsme balstās uz ļoti sabalansētu ekonomisko struktūru, kurā tikpat kā nav vājo ķēdes posmu. Pat ja pasaulē sāktos kāda lielāka ekonomiskā krīze, tās ietekme uz Latvijas tautsaimniecību nebūtu graujoša. Tāpēc daudzu partiju iecienītais lozungs - mēs esam par pārmaiņām - patiesībā ir orientēts uz ļoti vieglprātīgu publiku. Tieši par kādām pārmaiņām ir runa? Ko īsti mainīs, izņemot vienus (vecos) vēžus pret citiem (tikpat veciem) vēžiem? Neuzskatīsim taču par pārmaiņām gluži nereālistiskus solījumus uz pusi samazināt ministriju skaitu un tamlīdzīgus.
Protams, var jau ticēt, ka katra ķēkša (katrs aktieris) var pārvaldīt valsti un katrs, kurš agrāk neko nav vadījis vai vadījis tā, ka ar padarītajiem darbiem nekādi nevar palepoties (citi traucējuši), tagad būs izcils vadītājs, taču ar šādu ticību (vieglprātīgu attieksmi vēlēšanās) viegli var nonākt tajā nevēlamajā situācijā, kurā pēc jautras ballītes dažkārt nonāk arī mūsdienu it kā attīstītie cilvēki un kuru sievietes apzīmē ar jēdzieniski ietilpīgo vārdu - ielidot.
