Bens Latkovskis / Viedokļi

Pasaules politiķi, militāristi, apskatnieki ir gandrīz vienisprātis – trešdienas Krievijas dronu masveida (vismaz 19) ielidošana Polijas gaisa telpā nav nejaušs starpgadījums, kad kāds drons novirzījies no kursa un kaut kur aizklīdis. Tā bija apzināta, mērķtiecīga provokācija, kuras uzdevums bija notestēt Polijas un NATO reakciju pirms 12. septembrī plānotajām militārajām mācībām “Zapad-2025”.

Bēdīgi slavenajiem salātu un “Bolt” kurjeru labklājības “pētījumiem” pievienojies jaunākais brālītis “ANTI-MOB: Antidženderisma diskurss Latvijas publiskajā telpā un literatūrā”. Tāpat kā iepriekšējie: 300 000 eiro “svarā”.

Ceturtdien laikraksts “Financial Times” ziņoja, ka ASV plāno samazināt militāro palīdzību Krievijas pierobežas valstīm Eiropā. Tajā skaitā Latvijai un pārējām Baltijas valstīm. Kā laikrakstam norādījusi kāda vārdā neminēta Baltā nama amatpersona, šāda palīdzības samazināšana notiekot atbilstoši “prezidenta Trampa otrā prezidentūras termiņa pirmajā dienā parakstītajam rīkojumam par ASV ārējās palīdzības izvērtēšanu un sakārtošanu”. Lietuvas aizsardzības ministrija apstiprinājusi, ka no Pentagona esot saņemta informācija par šīs palīdzības neturpināšanu.

Latvijas žurnālistu grupas lidojums uz Briseli, uz Eiroparlamentu, ļāva raisīties dažādām asociācijām. Turp lidojot, mūsu lidmašīna iekļuva samērā spēcīgas turbulences zonā, bet atpakaļceļā lidojums no Briseles lidostas tika aizkavēts, jo tur plosījās spēcīgs pērkona negaiss. Metaforiski šādā turbulences un negaisa zonā ir iegājusi arī pasaules politika.

Laikā, kad pirms septembra nogalē paredzamā kongresa saasinājusies cīņa par varu Latvijas galvenās varas partijas “Vienotība” iekšienē, ir vērts parunāt arī par pašu šīs partijas nākotni.

Šogad 1. septembrī beidzās būtisks Latvijas izglītības reformas posms. Pāreja uz mācībām tikai valsts valodā. Turpmāk Latvijas izglītības sistēmā vairs nebūs skolu ar atšķirīgu mācību valodu.

Pazīstamais vēsturnieks, pedagogs, vēstures popularizētājs, daudzu grāmatu autors Valdis Klišāns raksta: “Šorīt secināju, ka “Facebook” aktualizējis manu 2023. gada ierakstu par modernajiem profesionālās pilnveides kursiem. Pie sevis padomāju, vai par to kā aktuālāko izglītības satura problēmu būtu rakstījis tagad. Droši vien, ka nē. Vēl 2023. gadā valdošā tendence uzdot izglītības iestādēm sagatavot daudzos referātus, prezentācijas un “pētījumus” 2025. gadā ir kļuvusi nelietderīga un saturiski tukša.”

“Kādu dienu es ķimerējos savā garāžā un nolēmu veidot jaunu ideoloģiju.” (The other day I was tinkering around in my garage and I decided to build a new ideology.) Ar šiem vārdiem sākas Kērtisa Jarvina ieraksts “Formālista manifests” (A Formalist Manifesto), kuru viņš ar pseidonīmu Mencius Moldbug publicēja 2007. gada 23. aprīlī.

Mēdz teikt: jebkurš garš ceļš sākas ar pirmo soli. Garo un grūto birokrātijas mazināšanas ceļu varētu sākt ar mazu pirmo solīti – Tiesībsarga biroja maksimālu minimizēšanu. Ja tikai būtu politiskā griba un patiesa vēlme birokrātiju mazināt. Ne tikai vārdos, bet arī darbos.

Vakardienas rakstā “Trampa fenomens. Vai Latvijā iespējams savs Tramps?” ieskicēju Trampa metodi valsts pārvaldē. Proti, nopietnu ekspertīžu ignorēšanu; politisko tradīciju un dažādu interešu saskaņošanas principu noraidīšanu; vienpersonisku lēmumu pieņemšanu, balstoties nevis uz datiem, faktiem un zināšanām, bet gan izjūtām: tā, kā man liekas pareizi.

Lai kāda arī būtu katra cilvēka personiskā attieksme pret pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu, nevar noliegt, ka viņš ir pēdējo gadu desmitu iespaidīgākais un vienlaikus arī neparastākais rietumvalstu līderis. Kur slēpjas Trampa fenomena saknes? Kādā veidā cilvēks, par kuru publiskajā telpā ir tik daudz negatīvas, nievīgas (turklāt pārsvarā patiesas) informācijas, varēja uzvarēt visnotaļ demokrātiskās ASV prezidenta vēlēšanās?

Partijas “Latvija pirmajā vietā” ierosinātie grozījumi Satversmē, kas paredzētu noteikt valsts pamatlikumā normu, ka ir tikai divi – vīriešu un sieviešu – dzimumi, gluži negaidīti izraisīja gandrīz vai valdības krīzi. Varbūt nelielu, bet tomēr koalīcijas sašūpošanos.

Nākt klajā ar pusoficiāliem politiskiem paziņojumiem tviterī līdz šim skaitījās Trampa privilēģija, taču nelāgi ieradumi ir lipīgi. Arī mūsu valsts augstas amatpersonas piesavinājušās šo niķi. Ministru prezidente Evika Siliņa trešdienas pievakarē tviterī publicēja šādu ierakstu: “Aicinu koalīciju lemt par algu iesaldēšanu ministriem un citām valsts augstākajām amatpersonām. Budžeta finansējums 2026. gadā ir nepieciešams prioritāri drošībai, izglītībai un atbalstam ģimenēm.”

Teikšu godīgi, otrdienas vakarā gāju gulēt ar visai trauksmainām priekšnojautām: esam jauna globālās eskalācijas līmeņa (jauna, plaša mēroga kara) priekšvakarā. ASV prezidents Donalds Tramps bija sasaucis steidzamu Nacionālās drošības padomes sēdi, bet pirms tam viņš tviterī publicēja ierakstu ar diviem vārdiem (kā Tramps to dažkārt dara – lielajiem burtiem): bezierunu kapitulācija (UNCONDITIONAL SURRENDER).

Ministru prezidente Evika Siliņa pirmdien kārtējo reizi ir nākusi klajā ar aicinājumu ministrijām izteikt pašām savus priekšlikumus, kur ietaupīt naudu nākamā gada budžeta caurumu lāpīšanai.

Aināra Šlesera organizētā svētdienas akcija pie Brīvības pieminekļa liecina, ka Evikas Siliņas valdībai parādījusies papildu stute. Tāpat kā savulaik Aldis Gobzems ar savām bezmērķīgajām izdarībām un draudiem objektīvi tikai balstīja Krišjāņa Kariņa valdību, tā tagad līdzīgas funkcijas pilda Šlesera tukšie draudi: dodu Siliņas valdībai divas nedēļas. Ja viņa neatkāpsies, tad...

Naktī no ceturtdienas uz piektdienu veiktais Izraēlas uzbrukums Irānai no militārā viedokļa ir bijis profesionāli nevainojams. Ir sagrauta galvenā urāna bagātināšanas rūpnīca Natanzē un nogalinātas vairākas augstas Irānas militārās amatpersonas – Islāma revolūcijas sargu korpusa vadītājs ģenerālis Hoseins Salami, Irānas armijas ģenerālštāba priekšnieks Mohammads Bageri un Irānas bruņoto spēku komandiera pirmais vietnieks ģenerālis Holamalī Rašids, kā arī vairāki  vadoši kodolfiziķi, kuri tieši strādājuši Irānas atombumbas projektā.

Pašvaldību vēlēšanas beigušās, un gandrīz visās lielākajās Latvijas pilsētās situācija ir daudzmaz skaidra. Zināmas neskaidrības vērojamas Jelgavā, bet šoreiz ne par to. Par Rīgu, kur nomināli uzvarējusi Aināra Šlesera partija “Latvija pirmajā vietā”, bet šis spēks no koalīcijas veidošanas sarunu galda ir atstumts. Tagad Šlesers tēlo apvainojušos un mēģina rīkot kaut kādus protestus. Lai jau cenšas. Demokrātiskā sistēmā tas nav aizliegts.

Jaunievēlētais Rīgas domes deputāts, partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) līderis Ainārs Šlesers stingri seko principam – nav ko lieki domāt, jārīkojas. Vēl nav nožuvusi tinte no nupat notikušo pašvaldību vēlēšanu protokoliem, kad viņš jau aicinājis tautu “iziet ielās” un protestēt pret vēlēšanu “nozagšanu”.

Pašvaldību vēlēšanas beigušās, un var sākties nākamais posms: krēslu dalīšana, kas parasti tiek kautri dēvēta par “darāmo darbu” apspriešanu. Uzreiz gribu noraidīt pārmetumus cinismā vai politiskā ideālisma noliegumā. Vienkārši politikā, tāpat kā sportā vai karā, galvenais ir rezultāts, nevis kurš smukāk spēlējis vai godīgāk karojis.

Galvenā šo pašvaldības vēlēšanu intriga Latvijā bija par to, kas turpmākos četrus gadus valdīs Rīgas domē (RD). Pastāvēja varbūtība, ka pie noteikta spēku salikuma par Rīgas mēru varētu kļūt pretrunīgi vērtētais Ainārs Šlesers (spekulācijas par “pielaidi” atstāsim iekavās).

Saeimas deputāta Alekseja Rosļikova ceturtdienas izlēciens, no Saeimas tribīnes izsakot atsevišķas ar Satversmi un Saeimas deputāta svinīgo solījumu nesavietojamas frāzes krievu valodā un tās vēl pavadot ar rupju žestu, ir pelnījis nopietnu izvērtējumu. Tas nav tikai priekšvēlēšanu gājiens sava elektorāta mobilizācijai. Tas ir kaut kas vairāk.