Latvijai dzimšanas diena ir gada tumšākajā un nemīlīgākajā laikā, taču ikvienam Latvijas patriotam novembris tāpat ir viens no gaišākajiem mēnešiem. Patriotu mēnesis, kurā varam mierīgi apdomāt un saprast, ko mums katram nozīmē Latvija.
Ar Latviju, ar 18. novembri un sarkanbaltsarkano karogu ir tāpat kā ar gaisu. Vislabāk mēs saprotam, ko šīs lietas mums patiesībā nozīmē, tad, kad to pietrūkst.
Starptautiskās skolas “Exupery” direktors Artūrs Piļkēvičs, kurš kopā ar ģimeni četrus gadus dzīvojis Brazīlijā un trīs gadus Indonēzijā, intervijā “nra.lv” TV atzīst: “Latvija ir mierīga vieta, kur būt šajā trakajā pasaulē.” Balstoties uz savu pieredzi, dzīvojot ārzemēs, viņš Latviju uzskata par vienu no labākajām vietām dzīvošanai.
“Zāle vienmēr šķiet zaļāka citur, bet īstenībā Latvija ir moderna, attīstīta valsts, kas ir mierīga, droša, kur bērns var pats doties uz citu pilsētas galu, un neviens īpaši neuztraucas par to, vai tas ir tiešām droši,” atzīst Piļkēvičs.
Arī es daudzas pasaules valstis esmu apbraukājis un teikšu godīgi - lielākajā pasaules daļā cilvēku dzīve ir ievērojami grūtāka, saspringtāka, nekomfortablāka un, teikšu tīri subjektīvi - nesimpātiskāka. Tas attiecas ne tikai uz Āfriku, Āziju vai Latīņameriku, kur ikdienas nesakārtotība, nebeidzamais cilvēku, motoru jūklis, haoss, kņada ir vienkārši nogurdinoša. Vienmēr, no ceļojumiem atgriežoties Latvijā, sajūtu patiesu prieku un gandarījumu, ka dzīvoju tik sakārtotā, mierīgā un pievilcīgā vidē.
Manā skatījumā arī uz Eiropas fona Latvija izskatās labi. Var ņemt, piemēram, kaut Spāniju, uz kuru daudzi pārcēlušies un jūsmo par turienes klimatu (tiesa, tikai ziemas periodā). Vismaz mani neuzrunā tie dzelteni pelēcīgie, izdegušie, akmeņainie, nedzīvie lauki un pārpildītās pilsētas ar savu mūžīgo drūzmu.
Jā, Latvijā garie, tumšie rudens un ziemas vakari dažkārt nospiež. Droši vien dienvidu cilvēkiem tie ir grūti izturami, bet pie visa var pierast un šajos ziemas mēnešos pat saskatīt zināmu pievilcību. Nāks pavasaris, plauks kokiem lapas, zaļos zāle, un tā zaļos visu vasaru līdz vēlam rudenim, nevis kā lielākajā daļā pasaules, kur zāle ātri vien saulē un sausumā neveselīgi nodzeltē. Šis dzīvīgais gadalaiku ritums ir viena no Latvijas priekšrocībām.
Arī mūsu valsts politiskā iekārta ir krietni pievilcīgāka nekā daudzviet pasaulē, kur par ne tā izteiktu vārdu vai žestu var viegli nonākt nepatikšanās. Latvijā varam brīvi gan lamāt, gan slavēt politiķus, nebaidoties, ka tam varētu būt kādas netīkamas sekas.
Šogad valsts neatkarības dienu sagaidām īpašā gaisotnē. 15. Saeimas vēlēšanas ir atnesušas nebijušu politisko realitāti - viena politiskā spēka bezprecedenta dominanti. Šo vēlēšanu rezultāti liecina par noteiktām cerībām un sapņiem. Nav ko runāt aplinkus. Latviešu nācija šogad 18. novembri sagaida ar skaidrām prasībām pēc pārmaiņām.
Cits jautājums - ko katrs ar šīm pārmaiņām saprot. Prasības pēc pārmaiņām vēl nenozīmē, ka agrāk viss bijis slikti. Vienkārši jebkas, pat labs un kādreiz mīļš, apnīk, un gribas ko jaunu. Tāpēc arī vēlamās pārmaiņas katram ir savas. Vieni gribētu citu ideoloģisko virzību, otri citas politiskās sejas, bet trešajiem viss apnicis, un viņi būtu gatavi bezmaz vai rīkot revolūciju.
Tas, ka izpratne par vēlamajām “pārmaiņām” ir tik dažāda, patiesībā ir laba zīme. Tā liecina par sabiedrības vispārējo “veselīgumu”. Ja tauta ciestu no kādas patiešām dziļas, visaptverošas problēmas, tad tā arī tiktu izvirzīta priekšplānā. Tad ikviens, dzirdot vārdu “pārmaiņas”, nešaubīgi saprastu, par ko ir runa. Ja Latvijā šobrīd šādas vienas problēmas nav, tad tas nozīmē, ka patiesībā viss ir daudzmaz kārtībā.
Var jau būt, ka uzdodu vēlamo par esošo. Varbūt 15. Saeimas ekstraordinārie rezultāti liecina par pretējo. Varbūt tie liecina par smagu vispārēju krīzi? Skaties, kur gribi - visur bēdu ieleja? Paklausoties vienu otru politisko aktīvistu, tā varētu domāt. Bet tā jau ir bijis vienmēr. Pat tad, kad viss aug griezdamies, netrūkst to, kuri kliedz - ejam uz grunti.
Objektīvie statistikas dati krīzi neuzrāda. Drīzāk otrādi. Šogad gaidāms straujākais iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugums (+3%) pēdējo piecu gadu laikā. Par krīzi neliecina arī sabiedriskā aktivitāte. Pareizāk sakot, tās pasivitāte.
Var šausmināties par masu nekārtībām Francijā un citās valstīs, bet Latvijā viss ir mierīgi kā lāča migā. Ne par vienu jautājumu politiskie aktīvisti nespētu savākt pat pāris tūkstošu lielu demonstrāciju. Un tam ir maza saistība ar kaut kādu latviešu kūtrumu, “iedzimto” pasivitāti vai tamlīdzīgām blēņām. Kad vajag un ir vēlme kaut ko sasniegt, tad latvieši var iziet gan pusmiljonu lielā demonstrācijā Daugavmalā, gan vairāk nekā nedēļu “sēdēt uz barikādēm” ziemas salā.
Latvijas sabiedrības nevēlēšanās aktīvi “cīnīties” par labāku dzīvi vairāk liecina par ko citu: cilvēki saprot, ka ar tādu “cīņu” kā Francijā diez vai labāku dzīvi sev izveidos. Lai arī netrūkst to, kuri savās ķibelēs vaino valdību un cer, ka jauna valdība uzlabos viņu dzīvi, vairākums tomēr apzinās (kaut zemapziņā) - ja labklājība jāgaida no valdības, tad kaut kas nav kārtībā. Pirmām kārtām jau pašam ar sevi.
Latvija šoruden izdarīja bezprecedenta politisko izvēli. Tik pārliecinošs vienas partijas pārsvars nekad nav bijis. Tagad kārta ievēlētajiem politiķiem nepievilt viņiem doto uzticību. Nebūs viegli, jo nepietiks tikai staigāt samilzušajām problēmām riņķī un runāt. Būs jāstrādā, jo tauta gaida reālus darbus, ne vārdus.