Ķīnas dienvidu pilsētā Šeņdžeņā notikušā Tālo Austrumu un Klusā okeāna reģiona valstu samita ietvaros noorganizētā trīs valstu līderu – Ķīnas Komunistiskās partijas ģenerālsekretāra Sji Dzjiņpina, ASV prezidenta Donalda Trampa un Krievijas prezidenta Vladimira Putina – kopīgā tikšanās jau vairākas dienas ir pasaules mediju uzmanības centrā. Vērtējumi ir visdažādākie. No nevērīgi izsmējīgiem – fotosesija ar novājinātu politiķu (klibo pīļu) piedalīšanos, līdz uzsvērti nopietniem – tā ir vēsturiska tikšanās ar tālejošām politiskām sekām.
Šī samita patieso nozīmi un vietu cilvēces vēsturē, visticamāk, varēsim īsti izvērtēt tikai pēc zināma laika, bet tagad varam ieskicēt pirmos tā rezultātus un secinājumus. Vispirms, protams, no mūsu pašu - Latvijas - interešu skatu punkta.
Runājot par Šeņdžeņas tikšanos, uzreiz būtu jāatmet augstprātīgi ņirdzīgā pārliecība, ka šim pasākumam nebija nekādas nopietnas nozīmes. Trīs senili vecūkšņi satikās. Un? Ko tur apspriest? Ja nu vienīgi to, kurš kuru šajā reizē sāpīgāk pazemojis un kurš kuram ierādījis viņa patieso vietu. Šādi reaģējot, mēs, protams, uzdotu vēlamo par esošo.
Pret šo tikšanos, iespējams, ir jāizturas ar varbūt pat lielāku nopietnību, nekā šī tikšanās patiešām būtu to pelnījusi. Kaut vai tāpēc, lai skaidrāk apjaustu, kādā pasaulē dzīvojam un kādām ilūzijām ilgus gadus esam ticējuši.
Šī tikšanās jau tikusi nodēvētā gan par Jaltu 2, gan par Minheni 2, gan par Ankoridžu 2. Kurš no šiem trijiem analogiem būtu vistuvākais Šeņdžeņai? Visvieglāk pateikt, kas tā nebija. Acīmredzami, ka šajā pusotru stundu ilgajā tikšanās reizē, kad katra puse nolasīja savus 15 minūšu garos ziņojumus, pēc kuriem faktiski nekādas debates nesekoja, no Jaltas nebija ne smakas. Nenotika ne pasaules dalīšana, ne pasaules jaunās kārtības formēšana. Pēc formalitāšu izpildīšanas puses izklīda bez kopīgas preses konferences, aprobežojoties ar iepriekš sagatavotu vispārēju paziņojumu.
Šeņdžeņā nenotika arī trīspusēja vienošanās Krievijas - Ukrainas kara jautājumā. Ukrainas jautājums pat īsti netika apspriests, un tikšanās gala ziņojumā tas netika pieminēts ne ar zilbi. Līdz ar to arī par Minheni 2 to var nosaukt ar lielu piespiešanos.
Ņemot vērā šīs tikšanās īslaicīgumu un arī to, ka Tramps uz to bija ieradies tradicionāli nesagatavojies (paļaujoties uz savu neatvairāmo šarmu), vistuvākā analoģija būtu tieši Ankoridža 2. Tikai ar to piebildi, ka šoreiz šim samitam papildu svaru piedeva Sji piedalīšanās.
Ko pasaulei, Eiropai un Latvijai nozīmē šī Ankoridža 2? Nav grūti prognozēt, ka Kremļa propagandā drīz vien parādīsies jauns termins - Šeņdžeņas gars. Līdzīgi pēc analoģijas ar “Ankoridžas garu”. Turklāt Kremļa interpretācijā šis “Šeņdžeņas gars” būs kaut kas ļoti gaišs un cerīgs. Miera vēstnesis. Gandrīz kā Pikaso miera balodis.
Ar šo “Šeņdžeņas garu”, ar “Šeņdžeņas iniciatīvām” Putins, Krievijas ārlietu ministrs Sergejs Lavrovs, Putina ārlietu padomnieks Jurijs Ušakovs un viņiem līdzi visa Kremļa propagandas mašinērija nēsāsies apkārt visur un vienmēr, ģenerējot arvien jaunus un jaunus “miermīlības” mītus, kuros Kremlis, Pekina un viņiem pieslējušais Tramps ir par mieru un progresu visā pasaulē, bet ļaunā, izvirtusī, sapuvusī Eiropa ar savu imperiālistisko resentimentu par to vien tik sapņo kā militārā ceļā atjaunot savu sen zaudēto impērisko varenību un atgriezties pagājušā gadsimta piecdesmito gadu koloniālisma ērā.
Ja kāds domā, kurš gan mūsdienās šādiem murgiem pasaulē vairs tic, tad viņš vāji pazīst pasauli. Nupat mūsu pašu publiskajā telpā bija plašas diskusijas par naudas piešķiršanu dažām NVO darbībām Āfrikā. Esmu daudzkārt tur bijis un varu droši teikt: Eiropas “propaganda” ar tās vērtībām par minoritāšu aizstāvību, sieviešu tiesībām un citām “progresīvām” idejām tur atrod daudz mazāk dzirdīgu ausu nekā Kremļa stāsti par imperiālistiem, kolonizatoriem, izvirtuļiem, kuri valdot Rietumos, un “lielais stāsts”, ka vienīgie, kas pret šo neģēļu ekspansiju cīnās, ir Krievija, Putins un citi saprātīgi domājoši cilvēki.
Galvenā “Šeņdžeņas gara” bīstamība slēpjas civilizācijas politiski idejiskā smaguma centra pārbīdē no Rietumu demokrātijām (nosacītā G-7) uz Austrumu (Dienvidu) autokrātijām ar Putinu, Sji un viņiem piebiedrojušos Trampu priekšgalā. Agresoram Putinam tiek ļauts iziet no izolācijas. ASV prezidents (bijušais Rietumu līderis) Putinu sauc par savu draugu un sit viņam pa plecu, bet Eiropa kļūst par izolētu rezervātu, kura dzīvo faktiski tai mazdraudzīgas pasaules ielenkumā kā sala bangojošā okeānā.
Šis Šeņdžeņas samits noritēja zem izteiktas antirietumnieciskuma zīmes. Tramps pat necenšas slēpt, ka daudz labāk jūtas kopā ar Austrumu/Dienvidu autokrātiem nekā ar demokrātiski ievēlētiem Rietumu līderiem. Jānorāda, ka šis antirietumniecisms ir populārs ne tikai savā tradicionālajā izplatības areālā - tā dēvētajās trešās pasaules valstīs, bet kļūst arvien populārāks arī pašos Rietumos. Gan galēji labējā, gan galēji kreisajā politiskajā spārnā. Tai skaitā arī pie mums Latvijā, kur vietējai auditorijai adaptēti Kremļa “lielie stāsti” par “sapuvušajiem, nespējīgajiem Rietumiem” ir visnotaļ populāri visdažādākajos sabiedrības slāņos.
Tas, ka šajā antirietumnieciskajā, antidemokrātiskajā nometnē iemaldījies ASV prezidents Tramps, rada vislielākās bažas. Par laimi, nupat 3. novembrī notikušās ASV Kongresa vidustermiņa vēlēšanas pārliecinoši parādīja, ka nevar likt vienlīdzības zīmi starp Trampu un ASV. Tramps, visticamāk, tā arī paliks pārpratums ASV politiskajā sistēmā, bet šis pārpratums ir pasaulei, pirmām kārtām Eiropai, atvēris acis uz vairākām lietām.
Pirmkārt, paļauties uz to, ka kādi citi tevi aizstāvēs, diemžēl nevar. Katram pašam jādomā par savu aizsardzību un jāveido kopīgas aizsardzības struktūras ar tiem, kuri tāpat kā tu jūtas apdraudēti. Ilūzijas, ka pasaule ir mainījusies un nekādus lielus karus kā pagājušajā gadsimtā nepieļaus, izrādījās ārkārtīgi mānīgas. Izrādījās, ka pieļaus un vēl ātri vien pie tiem pieradīs.
Es pat atļautos iet vēl tālāk un rosinātu beidzot sākt nopietnu diskusiju par nepieciešamību veidot Eiropas valstīm savus kodolarsenālus. Kāpēc par to būtu jāsāk runāt? Var jau dažādi ironizēt par šo Šeņdžeņas tikšanos, var iesmiet par dažādām svara kategorijām, par “izejvielu piedēkli”, par “Nigēriju ar atombumbu” un tamlīdzīgi, bet pamats šim samitam bija viens - tur satikās trīs pasaules valstis ar lielāko kodolieroču arsenālu. Tas arī noteica visu. Diemžēl visu pārējo valstu atomieroči, ieskaitot Lielbritānijas un Francijas “dekoratīvos kodolarsenālus”, neveido pat desmito daļu no šī trijnieka kodollādiņu krājumiem.
Ko tas nozīmē? Ja vēl nesen pasaules centrs bija G-7, kurā pulcējas pasaules vadošās demokrātijas, tad tagad Šeņdžeņā pēc Putina iniciatīvas notika mēģinājums veidot jaunu pasaules centru - G-3, kurā pulcētos pasaules vadošās kodollielvalstis. Tagad kā galvenā augstākā līmeņa piederības pazīme tiek virzīta nevis politiskā iekārta, ne ekonomiskā varenība, ne tehnoloģiskie sasniegumi, bet gan militārais spēks.
Var tikai atkārtot, ka pēc 3. novembra vēlēšanām ASV Tramps vairs neiemieso ASV politisko un idejisko vairākumu. Pastāv cerības, ka ASV reveransi autokrātiem, kodolieroču žvadzinātājiem (atcerēsimies kādreizējo Trampa koķetēriju ar Ziemeļkorejas diktatoru Kimu Čenunu) beigsies līdz ar Trampa aiziešanu no Baltā nama. Taču līdz tam mums tāpat kā pārējai Eiropai jādara viss iespējamais, lai kāpinātu savas aizsardzības spējas un militārās rūpniecības kapacitāti.
Paļauties uz kādu no malas vairs nevaram. Daudzas pazīmes liecina, ka ieejam laikmetā, kurā visu nosaka spēks. Tas beidzot ir ikvienam jāsaprot un jābeidz sevi mierināt ar kaut kādiem IKP rādītājiem, tehnoloģijām un citām abstrakcijām. Pārfrāzējot Staļinu: cik tev ir kodollādiņu, tik arī liels ir tavs svars pasaulē.
Lasi arī: