Psihologi atzīst, ka izšķiršanās starp racionāli izsvērtu un uz emocijām balstītu lēmumu nav viegla. Vēl vairāk. Pretēji izplatītajam pieņēmumam, izvēloties starp apzināto (racionālo) un neapzināto (iracionālo, emocionālo), priekšroka visbiežāk tiek dota neapzinātajam (Rūdolfs Blaumanis: žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri).
Šīs psiholoģijas ābeces patiesības jāpiesauc, runājot par dārgāko ekonomisko projektu Latvijas vēsturē - “Rail Baltica”. Projekta turpmākā nākotne no tīri praktiska, racionāla jautājuma pamazām pārvēršas par gluži vai bērnišķīgu niķi - gribu/negribu jautājumu.
“Rail Baltica” ekonomisko lietderību pamatot kļūst arvien grūtāk. Rīgas centrālajā dzelzceļa stacijā trase neienāks, ar lidostu “Rīga” tieši nebūs savienota (tuvākā pārsēšanās vieta būs Salaspils) un Latvijas teritorijā nekādas lielas pilsētas savā starpā nesavienos. Kāda racionālā jēga (labums) no šādiem miljardu eiro tēriņiem, nav īsti saprotams. Īpaši situācijā, kad no valdības puses ik dienas skan aicinājumi taupīt, taupīt, nešķērdēt.
Jau pieminētie argumenti un tiem klāt - cik šīs līnijas infrastruktūras uzturēšana, vilcienu sastāvi izmaksās nākotnē, un kas šajā līnijā Tallina-Salaspils-Kauņa (atzars uz Viļņu) brauks, sabirst drumstalās pret emocionālo - gribu. Lai nedaudz maskētu šo infantilo “gribulīšu” filozofiju, tiek piesaukta militārā mobilitāte, Putins un Krievijas agresijas draudi. Piesaucot Putina draudus, gan netiek pieminēts, ka šī trase tiks pabeigta labākajā gadījumā 2036. gadā, bet jaunākajos finanšu ministra Māra Kučinska izteikumos (intervijā LETA) 2041. gadā. Kaut stiprināt aizsardzību vajag tūlīt un tagad.
Jāatzīstas godīgi pašiem sev: iespaidīgie video, kuros moderni plūdlīniju ātrvilcieni slīd viens otram garām pa Latvijas plašumiem, maz kuru atstāja vienaldzīgu. Glīti, jauki, iedvesmojoši. Kā ārzemēs. Kā Rietumos. Pat sākotnējie skeptiķi pierāvās un klusējot piekrita - lai jau ceļ, ja jau ES dod naudu. Tagad jau gandrīz aizmirsies, ka projekta sākumā pirms 20 gadiem skanēja tās pašas runas: cik lietderīgi, kas brauks, cik maksās, vai ieguldītais vispār kādreiz atmaksāsies utt.
Jāatgādina, ka šie skeptiķi pierāvās arī tāpēc, ka projekta gaitā parādījās arvien vairāk dažādu pievilcīgu papildu labumu - jaunas, modernas staciju ēkas, jauni vietējie maršruti (Iecavas, Bauskas, Salacgrīvas, Ainažu virzienos), tiešie savienojumi ar lidostu “Rīga”, plaši kravu termināļi, divu sliežu līniju ceļi.
Tagad ir skaidrs, ka visi šie vēlāk klāt piekabinātie un video animācijās uzburtie labumi atkrīt. Tiesa, būs jaunas, modernas stacijas ēkas, taču vecā sliežu platuma dzelzceļa tīklā, bet pati trase ar vienu sliežu ceļu (kas ierobežo vilcienu maksimālo ātrumu) ies gar Salaspili 30 kilometrus no Rīgas.
Rodas jautājums: kāpēc tāda milzīgu resursu koncentrēšana šajā līnijā, ja nevaram plānotajos termiņos palaist kaut Bolderājas līniju. Nevaram pat Rīgas centrālo dzelzceļa staciju pārveidot kā caurbraucošu pieturvietu, kurā vilcienu sastāvi nestāv kā galapunktā divdesmit minūtes.
Latvija starp Baltijas valstīm ir ģeogrāfiski visvairāk izstieptā, līdz ar to ātrgaitas dzelzceļa līnijas uz Liepāju, Rēzekni, Daugavpili, Valmieru būtu bijušas ļoti noderīgas. Var gandrīz droši teikt, ka šo līniju elektrifikācijai un modernizācijai noteikti būtu piešķirti prāvi ES fondu līdzekļi, bet tā vietā viss tika uzlikts uz milzu “rozā sapni” - “Rail Baltica”.
Jau pieminēju Kučinska interviju, kurā viņš šo projektu atzīst par mūsu “smagāko stāstu”: “Kopā sanāk aptuveni miljards gadā. Rēķinot, cik ilgā laikā varam tikt līdz nepieciešamajai summai, nonākam līdz 2041. gadam. Vai nu jāpalielina atbalsts, vai mums jāpasaka, ka Latvijai ar pusotru miljonu iedzīvotāju un mazu apdzīvotības blīvumu šis projekts vienkārši ir par dārgu. Mēs tāpēc nepalielināsim nodokļus. [..] Mēs arī nevaram visu atlikušo Eiropas struktūrfondu naudu atraut ceļiem, skolām un citām investīcijām, lai pabeigtu šo trasi.” Finanšu ministrs, samērojot iespējas un realitāti, atzīst: nevar nest, ko nevar celt.
Šeit, protams, priekšplānā izvirzās jautājums - kā tas izskatīties starptautiski, un ko teiks Brisele. Ko teiks mūsu kaimiņi, kuri bez mums šo trasi nepabeigs (vismaz igauņi). Kučinskis atbild: “Viņi, protams, tēlos, ka ir dusmīgi, un teiks, ka Latvija ir vainīga, jo esam pa vidu. Bet vai viņi nāktu palīgā būvēt tiltu pāri Daugavai pie Salaspils?”
Kučinskis faktiski atzīst, ka projekta ekonomisko absurdumu tagad jau saprot visi, bet “tēlo”, ka viss ir “normāli”, un gaida, kad kāds pirmais skaļi pateiks: karalis ir kails, beidzam ākstīties un lieki šķērdēt naudu. Vai tam “drosmīgajam” jābūt mūsu cilvēkam?
Tas, ka projektam ir “sarežģījumi”, šobrīd jau vairs nav nekāds noslēpums. Līdz ar to var iet citu ceļu. Starptautiskā līmenī jāsāk runāt ne tikai par to, ko ar projektu darīt - vai to tomēr kaut kā finansēt, vai iesaldēt - bet gan jāsāk runāt, ka jau pati projekta uzsākšana no paša sākuma bija kļūda.
Kāpēc ir svarīgi atzīt šī projekta kļūdaino būtību? Ja projekts jau no paša sākuma bija kļūdains, tad tā nelāgais gals ir savā ziņā likumsakarīgs. Nekas cits tur nevarēja sanākt. Līdz ar to vaina par projekta izgāšanos izkliedējas uz visiem. Visos pārējos gadījumos vaina par projekta apturēšanu tiks uzvelta uz tiem, kas pirmie pateiks - mums pietiek, mēs “metam kārtis galdā” un izstājamies. Brisele, visticamāk, atradīs veidus, kā šos “pasētājus” par to sodīt (samazinot līdzekļus alternatīviem projektiem).
Lai nerastos pārpratumi, paskaidroju, ka netaisos attaisnot tos, kuri projektu salaida grīstē no mūsu puses (Rubesu, Briškenu un citus), bet gan uzskatu, ka Latvijas valstij un sabiedrībai kopumā būtu labāk, ja mēs nebērtu pelnus uz galvas par savu slikto projekta vadību, bet gan starptautiski virzītu citu “lielo stāstu”. To, ka projekts jau no sākta gala nebija konkurētspējīgs un tieši tāpēc (lai paaugstinātu lietderību) apauga ar dažādām ekstrām, kas to beigu beigās arī pazudināja.
Zinu, ka daudziem iekšpolitisko apsvērumu dēļ gribētos visu vainu velt uz politiskajiem konkurentiem, bet šis ir tas gadījums, kad mums visiem kopā būtu jāuztur kopējais nacionālās komandas gars. Kopīgi jāvirza ideja: projekts bija ekonomiski nepamatots. Toreizējos apstākļos bija citi (nepamatoti eiforiski) politiskie un ekonomiskie uzstādījumi, bet tagad no sapņu virsotnēm jāatgriežas uz “grēcīgās zemes” un vienkārši jāizbeidz tajā pa tukšo guldīt resursus. Tā vietā par to pašu ES naudu un Latvijas 15% līdzfinansējumu varētu būvēt citus, ekonomiski lietderīgākus infrastruktūras projektus.
