Spriežot pēc premjerministra Andra Kulberga otrdien notikušās prezentācijas, viena no topošās valdības prioritātēm būs valsts finanšu sakārtošana, kura balstīsies uz izšķērdības izskaušanu un stingru taupības režīmu.
Meklējot, kur varētu ietaupīt, jau sen pirms vēlēšanām tika norādīts uz Sabiedrības integrācijas fondu (SIF). Šīs struktūras budžets šogad ir 32 miljoni eiro, iepriekšējos gados nedaudz mazāk, bet reālā atdeve no šo miljonu apguves ir pagalam niecīga, lai neteiktu nekāda. Līdz ar to SIF ir viens no pirmajiem kandidātiem, ko “īsināt”.
Lai arī otrdien, 10. novembrī, valdības sēdes darba kārtībā sākotnēji SIF jautājuma skatīšana tika iekļauta, vēlāk tika atzīts, ka pašreizējā tehniskā valdība par šo sarežģīto tēmu nevarot lemt. Tāpēc uzdevums - ko darīt ar SIF - atstājams jaunajai valdībai.
Nav šaubu, ka SIF nepadosies bez cīņas. Jau var prognozēt galvenos pretargumentus: sabiedrības integrāciju esot ļoti grūti izmērīt, tas ir ilgtermiņa process, un rezultāti ieraugāmi tikai pēc gadiem. Tāpēc netraucējiet turpināt darbu. Tas ir, apgūt resursus.
Šiem argumentiem daļēji var piekrist, bet par sabiedrības integrācijas sekmēm lielā mērā liecina vēlēšanu rezultāti. Balsošana par partijām, kuras jau pirms jebkurām Saeimas vēlēšanām a priori ir izslēgtas no iespējas darboties valdošajā koalīcijā un valdībā, ir tīrs tās sabiedrības daļas protests, kura jūtas nepieņemta. Citiem vārdiem, nejūtas integrēta.
Šo partiju popularitāte nemazinās. Kāda tā bija pirms gadiem 30 un 20, tāda tā aptuveni ir arī tagad. Tas nozīmē, ka līdzšinējais sabiedrības integrācijas process 20-30 gadu garumā vērtējams kā neizdevies. Var pat teikt, ir izgāzts.
Ja kaut kas ir izgāzts, tad seko atkāpšanās, smagas reorganizācijas, atlaišanas, līdz pat attiecīgās struktūras likvidācijai. Konkrētajā gadījumā SIF būtu jāuzņemas atbildība par šo izgāšanos. Neapgalvoju, ka pie esošās situācijas visvairāk vainīgs tieši SIF, jo jautājums patiešām ir komplekss, taču tieši šai struktūrai būtu jāuzņemas atbildība par vājajiem integrācijas rezultātiem. Kaut vai tāpēc, ka tieši šai struktūrai nosaukumā ir vārds - integrācija.
Ne velti sākumā pieminēju Kulberga prezentēto finanšu sakārtošanas plānu. SIF jautājums ir ne tikai jautājums par integrāciju, bet arī par taupību. “Apvienotā saraksta” līderi nemitīgi piesauc “nepopulāros lēmumus”, kuri šīs taupības programmas ietvaros būšot jāpieņem, taču nav saprotams, kāpēc viņi nepiesauc “populāros lēmumus”.
Tos, kuru dēļ AS arī tik pārliecinoši uzvarēja vēlēšanās. Viens no šiem populārajiem (bez pēdiņām), varētu teikt pat vēl vairāk - ilgi gaidītajiem lēmumiem būtu SIF likvidācija vai vismaz pamatīga tā reorganizācija. Tāda reorganizācija, lai šajā “kantorī” vairs nepaliktu ne mazākās “Sorosa” smakas.
Vai kaut kas liecina, ka šis populārais lēmums tiek pilnā sparā gatavots un drīzumā, tiklīdz darbu sāks jaunā valdība, pieņemts? Tas, ka šis lēmums tika atlikts uz vēlāku laiku, liek būt piesardzīgiem. Gribētos jau labticīgi domāt, ka darbs pie SIF “īsināšanas” un pārveidošanas notiek, taču bažas paliek.
Sākot jau ar to, ka pašreizējā informācija, kas nāk no SIF tuviem avotiem, liecina, ka, iespējams, nekas daudz nemaz nemainīsies. Vienkārši SIF funkcijas tiks pārliktas uz citiem resoriem. Uz kultūras, izglītības un zinātnes, labklājības un citām ministrijām. SIF sekretariāta direktore Inese Kalvāne jau pavēstījusi, ka SIF funkciju pārdale uz ministrijām nekādu ietaupījumu neradīs.
Kalvānei var tikai piekrist. Ja SIF pārdalīs pa ministrijām, bet NVO finansēšanas sadali uzticēs Valsts kancelejai, tad ļoti ticams ir scenārijs, ka šī reorganizācija beigsies ar to, ka faktiski nekas pēc būtības mainīts netiks. Vienkārši tiks pārvirzītas finanšu plūsmas un no sadales galda atbīdītas atsevišķas personas.
Jāsaka, kā ir. Kā jebkura finansiāli ietilpīga struktūra (bet Latvijas apstākļos SIF tāda ir), SIF ir apaudzis ar neskaitāmiem, bieži vien ietekmīgiem piesūcekņiem. Nav jau tā, ka tur visi to vien tik dara kā nodarbojas ar bēdīgi slaveno “finansējuma apgūšanu”. Tur ir arī daudzas sabiedriski lietderīgas struktūras. Žēl tikai, ka tām līdzās darbojas neskaitāmas citas, kuru galvenais un bieži vien vienīgais uzdevums ir valsts naudas slaukšana.
Nav mans mērķis norādīt, kuri projekti ir sabiedriski lietderīgi, bet kuri ne. Šim nolūkam jaunajai valdībai pēc iespējas ātrāk būtu jāizveido SIF (un ne tikai SIF) funkciju revīzijas grupa, kas šo vētīšanu veiktu. No savas puses varu norādīt uz dažām pazīmēm, kuras uzreiz varētu signalizēt par paaugstināta riska zonu.
Ja kaut kur parādās šādi amata nosaukumi: motivācijas treneris, labbūtības speciālists, komandas saliedēšanas treneris, pārmaiņu vadības konsultants, stratēģiskās attīstības koordinators, procesu attīstības vadītājs, dažādības un iekļaušanas speciālists, stratēģiskās komunikācijas eksperts un tamlīdzīgi, tad tā ir droša pazīme, ka projekts ir vismaz aizdomīgs un ar īpašu rūpību jāizvērtē tā funkcionālā lietderība.
Taču SIF gadījumā nav runa tikai par šīs struktūras tālāko likteni. SIF ir viens no redzamiem indikatoriem, kas sabiedrībai rādīs - vai jaunā valdība patiesi ir gatava ķerties vērsim pie ragiem un veikt būtiskas pārmaiņas valsts pārvaldē vai arī viss aprobežosies ar skaļu runāšanu, atsevišķu personāliju, pakļautības un pārraudzības nomaiņu, pēc būtības neko daudz nemainot.
Jaunajai valdībai biežāk jāatceras, ka vēlētāji par viņiem balsoja ne jau tāpēc, lai klausītos runas, bet gan lai ieraudzītu tos darbus, kurus gadiem nevarēja sagaidīt no agrākajām valdībām. Ja arī tagad vēlētāji šos darbus nesagaidīs, tad vilšanās būs pamatīga. Politiķu pašu interesēs ir to nepieļaut.
Lasi arī:
VIDEO. Vai Kulbergam aknas būs pietiekami spēcīgas, lai likvidētu SIF
Kultūras ministrs: viens no risinājumiem ir Sabiedrības integrācijas fonda slēgšana
Valsts budžeta līdzsvarotājiem ir iespēja ieiet vēsturē kā SIF jautājuma atrisinātājiem
