Nupat Saeimas vēlēšanās uzvarējušie “Apvienotā saraksta” pārstāvji nenogurstoši atkārto: valsts esot katastrofālā finanšu situācijā. Lai to glābtu, būšot jāpieņem nepopulāri lēmumi. Būs jāgriež pārlieku uzblīdušie valsts izdevumi.
Tā kā AS un tās līderis Andris Kulbergs ar šo uzstādījumu pārliecinoši uzvarēja vēlēšanās, tad var droši teikt: sabiedrībā valda liela gatavība atbalstīt šo izdevumu griešanu. Var pat teikt vēl vairāk. Sabiedrība ir ne tikai gatava. Tā šo izdevumu griešanu ar nepacietību gaida. Līdz ar to šis ir nevis nepopulārs, bet pat ļoti populārs lēmums.
Te gan svarīgas ir nianses, jo var griezt gan tā, gan šitā. Kā jebkurā darbā, galvenais ir pareizi šo darbu iesākt. Ja sāksim būvēt jauno, taupīgo valsts pārvaldes modeli uz šķībiem pamatiem, tad diez vai vēlāk sagaidīsim to rezultātu, uz kuru cerējām.
Ko mēs redzam šobrīd? Vai šie finanšu sakārtošanas pamati tiek ielikti stingri un ilgtspējīgi? Šeit uzreiz jānorāda, ka jaunā, vēl neizveidotā valdība nekādus lēmumus vēl nav pieņēmusi, tāpēc visi līdzšinējie publiskajā telpā izskanējušie priekšlikumi jāvērtē tikai kā iespējamie varianti, kuru vispusīga izvērtēšana ļautu izvairīties no liktenīgām kļūdām.
Par šādu neapstrīdamu kļūdu jāuzskata Satiksmes ministrijas (SM) ierosinājums atteikties no bezmaksas biļetēm sabiedriskajā transportā personām ar invaliditāti, nosakot šai grupai 30% līdzmaksājumu. Nevēlos pat izvērtēt šī priekšlikuma faktisko efektivitāti un ietekmi gan uz to personu labklājību, kuras cietīs no šī ierosinājuma, gan uz ietaupījuma apmēru valsts budžetā. Tas nav šī raksta mērķis un uzdevums.
Konkrētajā gadījumā daudz svarīgāka ir šā ierosinājuma ietekme uz pašu “taupības pasākumu” tēlu. Kādu signālu šis ierosinājums dod sabiedrībai? Tas ir pagalam neglaimojošs: taupības pasākumus sāksim ar ņemšanu nost vājākajiem, neaizsargātākajiem. Lielo “griešanu” sāksim ar invalīdiem. Citiem vārdiem: gribējām kā labāk, sanāca kā vienmēr.
Pat netaisos izvērtēt tos argumentus, ar kādiem SM mēģina pamatot šo ierosinājumu. Par šiem “argumentiem” varēs runāt tikai pēc tam, kad būs “griezts” visiem pārējiem. Respektīvi, tikai pēc tam, kad būs notikuši pamatīgi griezieni SM, Autotransporta direkcijas aparātā un citos SM pakļautībā esošajos sektoros. Tikai pašā pēdējā kārtā varētu (un arī zem lielas jautājuma zīmes) ķerties pie invalīdiem, bērniem, senioriem un citām mazaizsargātajām grupām.
Vai tiešām šī elementārā patiesība mūsu politiskajām augšām nav saprotama? Grūti noticēt, ka “augšas” neapzinās, ka pretēja secība sabiedrībai raida pavisam greizu signālu. Patiesībā ir vēl trakāk. Šāds signāls ir ne tikai greizs, bet arī ārkārtīgi bīstams. Politiski bīstams.
Gandrīz vai rodas iespaids, ka SM ierosinājums ir kaut kāda slēpta diversija ar nolūku diskreditēt Kulberga topošās valdības taupības un izšķērdības apkarošanas programmu. Cilvēki, balsojot par AS “griešanas programmu”, bija devuši nākamajai valdībai pilnvaru taupīt un griezt izdevumus dažādiem birokrātiem, aparāta darboņiem un profesionāliem valsts budžeta slaucējiem. Diez vai vēlētāji būtu devuši politiķiem pilnvaras taupīt uz invalīdu un citu mazaizsargāto personu rēķina.
Tajā pašā laikā jācer, ka jaunā valdība lieliski saprot, kur jāmeklē “ietaupāmā” nauda. Ne jau invalīdu un citu mazaizsargāto plānajos maciņos. Lai šie taupības pasākumi gūtu sabiedrības atbalstu, tiem jābūt sabiedrībai labi un nepārprotami saprotamiem. Jebkuras divdomības, neskaidrības un potenciāli pārprotamas darbības šo pasākumu atbalstu sabiedrībā ievērojami mazinās.
Tāpat jābrīdina atsevišķi politiķi no centieniem esošos izmaksu atvieglojumus maznodrošinātajiem kaut kādā veidā sasaistīt ar viņiem nīsto “sociālismu”. Diemžēl pēdējā laikā zināmās aprindās popularitāti ieguvusī cīņa “ar visur esošajiem komunistiem” var atsevišķus politiķus aizvest pa maldu takām. Proti, pie pieņēmuma, ka agrāk piešķirtie atvieglojumi, pabalsti un citi sociālās kompensācijas mehānismi neatbilst “brīvā tirgus” principiem, nav savietojami ar “īstu” kapitālismu un tāpēc likvidējami.
Diemžēl maz kas var graut uzticību “kapitālismam” vairāk nekā šāda veida viltus cīņa ar iedomātu ienaidnieku. Katrā ziņā jebkuri taupības pasākumi, kuri tiks pamatoti nevis ar skaidri saprotamiem izšķērdības apturēšanas argumentiem, bet gan ar pagātnes ideoloģiskajiem rēgiem - visādiem “kapitālismiem”, “sociālismiem” un tamlīdzīgām abstrakcijām, tiks uztverti ar aizdomām un neuzticību. Bet bez sabiedrības atbalsta jebkuri politiķu darbi ir lemti neveiksmei.
