Sākušās valdības veidošanas izšķirošās sarunas. Andris Kulbergs, kuram prezidents Edgars Rinkēvičs uzticējis valdības sastādīšanu, sola ar šo uzdevumu tikt galā jau līdz valsts svētkiem – 18. novembrim.
Nav pamata šaubīties, ka Kulbergs izpildīs šo solījumu. Viņa politiskajam spēkam - “Apvienotajam sarakstam” - ir tik pārliecinošs vairākums (41 mandāts), ka var brīvi izvēlēties nākamos sadarbības partnerus. Ja kāds no tiem izsaka pārāk lielas prasības vai par kaut ko stūrgalvīgi iespītējas, tad var vienkārši noplātīt rokas un teikt: “Kā vēlaties. Tādā gadījumā jūsu vietā būs jāņem citi.”
Tas, protams, tā ir tikai vispārīgos vilcienos, jo gan jau pašam Kulbergam ir savas politiskās prioritātes. Savas politiskās simpātijas un antipātijas. Taču, kamēr notiek sarunas par topošās valdības modeli, nebūtu par skādi parunāt gan par šīs valdības uzdevumiem, gan arī par zemūdens akmeņiem, uz kuriem šī valdība varētu paklupt.
Parasti politiskie apskatnieki nedaudz ironizē par politiķu standartfrāzēm, valdību veidojot: vispirms jāvienojas par darāmajiem darbiem, un tad runāsim par amatiem. Šai ironijai ir zināms pamats, jo realitātē visa politika bieži vien koncentrējas tieši ap šiem amatiem, bet “darāmie darbi” aizpeld otrajā plānā.
Nav teikts, ka šoreiz kaut kas būtu radikāli citāds, bet tomēr. 41 mandāts vienai partijai dod tādas priekšrocības, ka var potenciālajām sadarbības partijām diktēt ne tikai “krēslu” sadalījumu, bet arī uzreiz runāt par “darāmajiem darbiem”. Un šeit mēs nonākam pie tā zemūdens akmens, kuru Saeimas vēlēšanās pārliecinoši uzvarējusī partija un tās līderis gandrīz pilnībā ignorē.
Šis zemūdens akmens ir tie valdības darāmie darbi, kuri paaugstinātu Latvijas iedzīvotāju labklājību. Šeit atslēgas vārdi ir “Latvijas iedzīvotāju” labklājību, jo Kulbergs un citi AS pārstāvji nemitīgi runā par Latvijas valsts [kases] smago finansiālo stāvokli, lielo valsts parādu un citām ar valsts finansēm saistītām lietām, bet tas nav gluži tas pats, kas iedzīvotāju labklājība.
Lai arī valsts un tās iedzīvotāji ir ārkārtīgi cieši saistīti, to intereses ne vienmēr ir vienas un tās pašas. Vēl vairāk. Arī pašai valstij, tās atsevišķiem sektoriem intereses var atšķirties. Piemēram, budžeta “griešana” var uzlabot finanšu stabilitāti, bet diez vai izdevumu samazināšana izraisīs iekšzemes kopprodukta (IKP) un līdz ar to arī iedzīvotāju labklājības pieaugumu.
Var apvienot ministrijas, var runāt par to, kur taupīsim un ko griezīsim. Klausoties politiķu runas, nav šaubu, ka tas viņiem šobrīd ir galvenais. No vadošajiem politiķiem to vien dzird: esam kraha priekšvakarā uz “Titānika” klāja, grimstam, bet orķestris tikai spēlē.
Šis dramatiskais vēstījums ir spēcīgi ietekmējis vēlētāju sirdis. 41 mandāts ir šīs dramaturģijas rezultāts. Taču vēlēšanas beigušās un ieilgusī “Titānika” izrāde skatītājus (iedzīvotājus) pamazām sāk garlaikot. Viņus arvien vairāk sāk interesēt ne tik daudz “Titānika” episkā mūzika, cik piezemētais: kad būs gaidītais algas pielikums? Kad degvielas uzpildes stacijā atkal būs “normālas” cenas?
“Nē, salīdzinājums ar “Titāniku” nav nekāda filma. Tā ir vistīrākā realitāte, kādā dzīvojam. Mēs patiešām esam uz grimstoša kuģa,” sabiedrību cenšas pārliecināt politiķi, satraukti vicinot grafikus ar valsts bankrota vēstījumu. “Mēs nezinājām, ka valsts finanšu situācija ir tik smaga,” saka vieni politiķi, kamēr “visi šie rādītāji bija zināmi jau vasarā, tā ka nekā jauna”, piebilst citi.
Visā šajā stāstā ir viena būtiska nianse. Skatoties uz Kulbergu un citiem politiķiem, ir pilnīgi skaidrs, ka viņi paši nešaubīgi tic saviem vārdiem un kritiskajai situācijai valsts finanšu jomā. Taču tajā pašā laikā nav pārliecības, ka šiem vārdiem līdz zemapziņas dziļākajām dzīlēm tic sabiedrība.
Daudzi atceras 2009.-2011. gada krīzi, kad Latviju regulāri apciemoja Starptautiskā valūtas fonda misija. Daudziem atmiņā šīs misijas vadītājs Marks Grifitss ar viņa slaveno mugursomu plecos. Latvijai toreiz tika izstrādāta speciāla “glābšanas” programma, jo mūsu finansiālās grūtības bija lielākās Eiropā. Bija plīsis milzīgais kreditēšanas burbulis (iedzīvotāju kredītu ievērojams pārsvars pār uzkrājumiem), IKP 2009. gadā nokrita par 14,4%, un valsts bija reālas maksātnespējas priekšvakarā.
Šobrīd mēs neredzam neko tamlīdzīgu pat tuvumā. Izņemot mūs pašus, par Latvijas gaidāmo bankrotu, par “grimstošo Titāniku” un bezbēdīgi spēlējošo orķestri neviens ārpus Latvijas nerunā. Tieši otrādi. Visas lielās starptautiskās kredītreitingu aģentūras (S&P; “Fitch”, “Moody’s”) Latvijai dod A līmeņa šī brīža reitingu un stabilu nākotnes novērtējumu. Ne par kādu “Titāniku” nav pat runas. Iedzīvotāju uzkrājumi katru mēnesi pieaug. Kreditēšana atrodas zemā līmenī, un notiek nemitīgi centieni šo kreditēšanu aktivizēt.
Vai tas nozīmē, ka Kulbergs un citi politiķi velti ceļ paniku? Nē, tas to nenozīmē. Valsts finanšu sistēma bez ierunām ir jāsakārto. Sakarā ar strauji pieaugušajiem izdevumiem aizsardzībai jautājums par izšķērdības mazināšanu ir aktuālāks nekā jebkad kopš 2010. gada. Šī uzdevuma ietvaros jāpārskata arī agrāk uzsāktie projekti un budžeta izdevumu pozīcijas. Turklāt jāpārskata nevis ar sīkstuļa acīm - kur tik varētu kaut ko nogriezt -, bet gan kā civillikumā rakstīts: gādīga saimnieka acīm. Proti, ar saprāta acīm. Bez nevajadzīgas panikas un šausmināšanās.
Apvienojot ministrijas un izdzenājot kādu valsts pārvaldes struktūru, valdība varētu iegūt īslaicīgus aplausus daļā sabiedrības, bet šie pasākumi neatrisinās galveno uzdevumu - finanšu situācijas līdzsvarošanu. Šeit ir iespējami divi risinājumi. Viens - izbeigt šausminošo grafiku vicināšanu un sākt runāt par šīm tēmām bez dramatisku epitetu (“Titāniks” un tamlīdzīgi) piesaukšanas. Otrs - izbeigt ignorēt ziloni istabā. Tas ir, sākt visā nopietnībā, bez atrunām un skatīšanās pār plecu, runāt par “Rail Baltica” projekta apturēšanu vai tā turpināšanu maksimāli apšķērētā veidolā.
Vēlreiz atkārtoju, ka neaicinu izbeigt izšķērdības mazināšanas pasākumus. Tieši otrādi, iesaistot Valsts kontroli, kurai ir milzīga pieredze nelietderīgo tēriņu izgaismošanā, šis darbs ir jāturpina ar pilnu jaudu. Taču tas nedrīkst pārvērsties par Mao Dzeduna kampaņu - iznīcināsim zvirbuļus, ietaupīsim maizi.
Atgādināsim, Ķīnā “Lielā lēciena” laikā (1958. gadā) tika aprēķināts, ka viens zvirbulis gadā apēdot vairāk nekā četrus kilogramus graudu. Iznīcinot miljonu zvirbuļu, tādā veidā varētu “ietaupīt” 4000 tonnu graudu. Iznīcinot desmit miljonus zvirbuļu, desmit reizes vairāk. Ir ārkārtīgi bīstami, ja šāda “aritmētika” sāk prevalēt valsts pārvaldes augstākajos līmeņos.
Ko gribētu ieteikt nākamajam valdības vadītājam? Kulbergs, bez šaubām, ir izcils politiķis tajā ziņā, ka īstajā brīdī un īstajā vietā (iepriekšējā Saeimā, esot opozīcijā un vadot parlamentārās izmeklēšanas komisijas) izvirzīja jautājumus, kas tobrīd spēcīgi rezonēja sabiedrībā. Taču jāsaprot un jāapzinās ne tikai savas stiprās puses, bet arī vājās. Lai darbotos biznesā, nav jābūt dziļām, akadēmiskām zināšanām ekonomikā. Arī lai vadītu valsti, šādām zināšanām nav obligāti jābūt. Toties, esot vadītajam, ir vērts uzklausīt tos, kuriem šīs zināšanas ir.
Mums Latvijā ir spēcīga un labi apmaksāta institūcija, kurā koncentrēta liela daļa Latvijas ekonomikas zinātnes gaišāko prātu un kura spēj sniegt visaptverošu gan ekonomisko, gan finansiālo, gan fiskālo ekspertīzi. Runa ir par Latvijas Banku (LB). Bieži tiek uzdots jautājums: kam mums šī dārgā institūcija, ja tāpat visu ES finansiālo sistēmu un tās darbību nosaka Eiropas Centrālā banka?
Viena no būtiskām LB funkcijām ir ekonomiskās ekspertīzes došana valdībai. Līdz ar to valdības vadītājam būtu ārkārtīgi lietderīgi regulāri tikties ne tikai ar valsts prezidentu, ar kuru apspriest politiskās aktualitātes, bet tikpat bieži tikties arī ar LB prezidentu un citiem LB vadītājiem, lai uzklausītu profesionālu ekonomistu ieteikumus.
Tas būtu primāri svarīgi pašam valdības vadītājam, jo pretējā gadījumā, ja politiķiem aiz muguras nestāvēs autoritatīvi ekonomisti, tad stāsti par “Titāniku” drīz vien publikai sāks izklausīties pēc stāstiem par vilku aitās.
