Valdība rudenī plāno kārtējo studiju budžeta vietu pārdali par labu dabaszinātnēm, bet studenti tikmēr šturmē sociālo zinību programmas. Līdzšinējā mehāniski administratīvā šāda pārdale un runas no augstiem plauktiem par inženieru un dabaszinātņu speciālistu trūkumu nav aizskārušas jauniešu dziļākās stīgas.
Jauno studētgribētāju nemainīgi augstā interese par studiju programmām, kurās jau vērojama pārprodukcija – jurisprudenci, komunikācijām, liek domāt, ka vismaz pagaidām no iecerētajām un tik daudz aprunātajām augstākās izglītības reformām, kā izteikusies Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa (V), «čiks vien sanāca».
Lai arī jurists ir profesija, kurā vērojams viens no augstākajiem bezdarba rādītājiem starp cilvēkiem ar augstāko izglītību, studenti masveidā laižas tiesību zinību ūdeņos. Lielākajā Latvijas augstskolā Latvijas Universitātē (LU) tieši Tiesību zinātne (507 pieteikumi) ir pieprasītākā studiju programma šogad. Nepārspēti līderi augsti skoloto bezdarbnieku vidū ir ekonomisti, kas arī ir diezgan pieprasīta studiju programma lielākajās Latvijas augstskolās.
Studējošo pieprasījuma bums, kas lielā mērā atbilst arī darba tirgus pieprasījumam, ir datorzinībās. Neraugoties uz šo speciālistu pieprasījumu darba tirgū, datorzinībās budžeta vietu īpatsvars ir līdzīgs budžeta vietu īpatsvaram programmu grupā Sociālās zinātnes, komerczinības un tiesības, un valsts nemetas īpaši atbalstīt šo visā pasaulē pieprasītās profesijas apguves dotēšanu. Topošie inženieri vairāk iecienījuši Rīgas Tehnisko universitāti, diemžēl politiķu daudz piesauktie nepieciešamie inženieri, kuru apmācības programmās arī ir lielākais budžeta vietu īpatsvars, jau pašlaik samērā lielā skaitā vairo bezdarbnieku rindas.
Valdība plāno turpināt gājienu pret straumi un cirst nost vēl sociālajām zinātnēm budžeta vietas.
Vai tas būtiski izmainīs augstskolu piedāvājumu darba tirgum un nodrošinās Latvijas ekonomikai augstu pievienoto vērtību? Nez vai. Darba tirgum nav starpības, vai esi studējis par maksu vai budžetā, darba tirgu šāda kārtējā mehāniskā pārdale daudz neietekmē. Te drīzāk noderētu skandētās reformas, kas paaugstinātu studiju kvalitāti un noturētu labākos jauniešus Latvijā, studiju virzienu koncentrācija augstskolās jeb augstskolu specializācija. Otrs, kas vajadzīgs, ir reāla, taustāma ekonomikas politika Latvijā, kas radītu vidi inženieru, augsto tehnoloģiju speciālistu darba un profesionālās izaugsmes iespējām. EM uz papīra izkalkulējusi, ka «atbilstoši paredzamajai tautsaimniecības pārstrukturizācijai sagaidāms, ka pieprasījums pēc inženierzinātņu jomu speciālistiem līdz 2020. gadam varētu pieaugt par vairāk nekā 20 000». Vismaz pagaidām sabiedrībā nav ticības šādiem apgalvojumiem un nekas neliecina, ka uz to reāli virzītos. Tikai simboliski pārdalot salīdzinoši ar maksas studiju vietām nedaudzās budžeta vietas, nedz būtiski pieaugs šīs jomas prestižs un pieprasījums, nedz uzlabosies šo studiju kvalitāte, nedz paplašināsies to pielietojums Latvijā. Ja budžeta vietu pārdalei nesekos līdzi sasaiste ar šīs pašas valdības piesauktās ekonomikas industrializācijas politiku, tā būs vien ķeksīša ievilkšana.
Tāpat budžeta vietu pārdalei būtu jāiet kopsolī ar vispārējās vidējās izglītības programmas pārskatīšanu, pievēršot uzmanību tam, vai mūsu skolu absolventu pietiekami liels īpatsvars vispār ir spējīgi studēt šīs tehniskās un dabaszinātnes, vai arī humanitāro programmu apguvējiem vidusskolās nav vajadzīga lielāka sajēga par fiziku un ķīmiju. Tāpat jāvērtē, vai lielāku lomu šajā pieprasījuma – piedāvājuma sistēmā nevar dot profesionālās izglītības tehnikumi – tieši vidēji kvalificēti darbinieki pašlaik ir pieprasītākie darba tirgū.
Ne viss no Roberta Ķīļa vīzijas par studiju finansēšanu ir metams ārā, var domāt par to, kā gan Latvijā, gan Eiropā trūkstošos speciālistus, ko te esam sagatavojuši par valsts līdzekļiem un kurus aizvilina turīgākas valstis, vismaz kādu laiku paturēt Latvijā. Diemžēl viss palicis vai nu runu līmenī, vai, kā augstākās izglītības akreditācija, sabradāts un pamests pusratā, un divu gadu šīs valdības darbības laikā un, iespējams, arī trešā, pēdējā gada laikā no augstākās izglītības reformām tiešām čiks vien sanāks.
***
VIEDOKLIS
Mārcis Auziņš, LU rektors:
Pārmaiņas ir vajadzīgas, bet ne tādas, kas izpaužas vienkāršā budžeta vietu pārdalē, kas jau tika darīts. Tik pieprasītās specialitātēs kā, piemēram, datorika, budžeta vietu skaits nav studēt gribēšanu ierobežojošs faktors. Tajā, ka salīdzinoši mazāka interese ir par inženierzinātnēm, liela loma droši vien ir valsts politikai un spējai pārliecināt sabiedrību par to, ka šīs inženierzinātnes un eksaktās zinātnes būs pieprasītas. Sociālajās zinātnēs ir gan daudz studentu, bet nav daudz budžeta vietu – tām tomēr ir jābūt, jo tas ir pēdējais stimuls maksas – budžeta studentu rotācijai. Ja budžeta vietas ir tikai apmēram 10% no visām studiju vietām, tas ir labs stimuls censties sasniegt labus mācību rezultātus.
Vēlamās izmaiņas darba tirgū nav atrisināmas ar budžeta vietu pārdali. Jāmainās ekonomikai, lai redzam, ka šajās nozarēs ir labas darba vietas un konkurētspējīga samaksa, ka šīs nozares attīstās. No vienas puses, saka, ka trūkst inženieru, no otras puses, šajā profesijā ir viens no augstākajiem bezdarba rādītājiem. Tas jārisina valstiski, ne ar tik vienkāršotu pieeju. Vēl – uzņēmēji saka, ka trūkst speciālistu, viņi paši tos apmāca, un tad viņi aiziet prom, nereti viņus pārpērk nevis konkurējošais, bet citas nozares uzņēmums, tostarp no sociālo zinātņu jomas, kur ir konkurētspējīgākas algas. Augstskolas un sabiedrība no Ekonomikas ministrijas vēlētos sagaidīt, ka tiek radīta labvēlīgāka uzņēmējdarbības vide ražojošajās sfērās. Latvijā ir pāris pozitīvi piemēri augsto tehnoloģiju jomās, bet ar tiem ir par maz jūtamai izglītības un ekonomikas ietekmei.