Saņēmis vēl vienu kurvīti no Saeimas par kriminālvajāto pašvaldību deputātu neatstādināšanu no amata pienākumiem, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs (RP) prāto, vai turpināt darbu pēc šāda «neuzticības balsojuma».
Ministra sākotnējais priekšlikums paredzēja deputāta atstādināšanu jau pēc kriminālprocesa ierosināšanas, kas Saeimā tika mīkstināts līdz kriminālvajāšanas sākšanai, bet arī tas neizgāja cauri 2. lasījumā.
Iespēja aiziet pašam
Interesanti, ka šoreiz pēc Sprūdža demisijas neviens nebrēca – pieteicās pats. Kāda muša pēkšņi iekodusi ministram, kuram līdz šim āda bijusi gana bieza gan pret argumentētu kritiku, gan subjektīvu nepatiku, gan pēc atkritumu apsaimniekošanas likuma grozījumu noraidīšanas Saeimā, gan informācijas par algas aizvietošanas shēmu ar aizņēmumu no sava uzņēmuma, izvairoties no nodokļu maksāšanas? Arī deputātu skaita samazināšana pašvaldībās neizgāja cauri Saeimai nedz plānotajā apjomā, nedz laikā. Demisionēt Sprūdžam bija pietiekami iemesli jau sen. Drīzāk izskatās, ka Sprūdžs saskatījis iespēju aiziet pašam. Vai ar Sprūdža iespējamo aiziešanu saistītas lielākas spēles koalīcijā vai tikai reformistu intrigantu midzenī, rādīs ne tik tāla nākotne. Pieļaujams, ka laika jautājums būs viņa attālināšanās ne tikai no varas, bet arī no partijas. Nacionāļi varēs trešo reizi pieteikt pretenzijas uz vēl viena ministra amatu, koalīcija turpinās šķobīties no viena svarīgāka balsojuma uz citu, pozīcijas līderiem sirojot pa opozīcijas aizkulisēm un tirgojoties. Un nevis oligarhu esamība vai neesamība determinē šo procesu, bet primāri ārprāta murgi koalīcijā.
Tiesa – rudiments?
Pārspīlēts izklausās Sprūdža sašutums, ka balsojums esot «nepatīkams un ļoti satraucošs signāls», atbalsts noziedzniekiem, tests katras partijas godīgumam. Viss tiek banalizēts līdz primitīvam populismam – neatbalsti, tātad baltais, oligarhu roklaiža, ignorējot jelkādus argumentus par lēmumprojekta juridiskiem trūkumiem. Nu tiek mēģināts uzpūst ziloni un šo balsojumu pielīdzināt Aināra Šlesera neizdošanai kratīšanai, pēc kā sekoja slavenais Valda Zatlera rīkojums par Saeimas atlaišanu.
Sprūdžs vicina tiesiskuma karogu, bet tieši ar to varētu būt lielākās problēmas. Kam vairs tiesa? Mainām konstitūciju un linčojam vai piešķiram tiesas funkcijas prokuroriem (Lolita Čigāne (V) Saeimas debatēs: «Vai tiešām mēs esam gatavi neticēt prokuroram?»). Kāds ir tālākais risinājums gadījumos, ja tiesa apsūdzēto attaisno? Kas attaisno risku ar procesiem pret valsti, soda naudām un tiesiski šaubīgas valsts reputāciju? Virkne cienījamu juristu un politologu, kam grūti piešūt Lemberga vai Munkevica stipendiātu birku, priekšlikumā redz konstitucionālo tiesību aizskārumu, nevainības prezumpcijas pārkāpšanu. Kādu oligarhu kalpošanai vai tiesiskuma ienaidnieku grupējumam pierakstīt eirokomisāru Andri Piebalgu, kurš intervijā Latvijas Radio arī norādīja uz šā priekšlikuma problēmām ar tiesiskumu, nevainības prezumpcijas pārkāpšanu un neuzticības sēšanu tiesai?
Turklāt jājautā, kāpēc nav paredzēta deputāta atstādināšana par politiķim tik netīru lietu kā apsūdzību kukuļņemšanā, kas netiek kvalificēta kā smags noziegums, par ko, piemēram, apsūdzēts Vienotības deputāts Jelgavā Andris Ķipurs? Un kāpēc nav vienādi noteikumi un tādas pašas sankcijas paredzētas attiecībā uz Saeimas deputātiem, ministriem? Tas jāuztver kā licence šiem noziegumiem?
Par to, vai šāda konstitucionālo tiesību ierobežošana ir ne vien atbilstoša cēlam mērķim, bet arī instrumenti nav pretrunā ar tiesiskas valsts pamatiem, lielā mērā varēs spriest pēc Administratīvās tiesas sprieduma lietā par Sprūdža izdoto rīkojumu par Ventspils mēra Aivara Lemberga atstādināšanu no amata. Uz sprieduma bāzes, kas gaidāms 28. maijā, likumdevēji arī varētu lemt par šiem likuma labojumiem, ja tiesa rīkojuma leģitimitāti būs skatījusi ne tikai no ministra tiesību viedokļa šādus rīkojumus izdot, bet arī no paša rīkojuma satura atbilstības Satversmei un citiem likumiem. Jo Saeima nespriež par ministra tiesību paplašināšanu, bet automātisku amata ierobežošanu līdz kriminālvajāšanas sākšanai.
Neuzticības balsojums pilsoņiem
Tiesiskā valstī ar Sprūdža piesaukto drosmi vien nepietiek, lai visus tos, kuru uzskati mums nepatīk, ko iedomājamies par noziedzniekiem un kas arī tādi ir, vienkārši sabāztu aiz restēm. Jā, nereti likumi un tiesa nešķiet taisnīgi, noziegumi – nepierādāmi, bet, ja jāizvēlas starp drosmīgu linča tiesu un garo Latvijas iztiesāšanas procesa gaidīšanu, tad tomēr es izvēlos gaidīšanu. Citādi atzīstam, ka kopš Robina Huda vai Zorro laikiem valsts tiesiskumā, demokrātijā, varas funkcionēšanā nekāda progresa nav bijis. Jā, ir mums problēmas ar tiesu sistēmu un politisko kultūru – deputāti, pret kuriem izvirzītas šādas vai citas apsūdzības, attīstītās demokrātijās tiek aizgājināti no vadošiem amatiem ar partijas palīdzību vai paši protas. Bet tad jāārstē īstās kaites, nevis vēlmē apkarot politiskos konkurentus jāsamaitā tiesiskuma serde.
Tā būtu arī neuzticēšanās vēlētājiem, kuri, vadoties pēc informācijas par kandidāta apsūdzībām, var lemt – ticēt tām vai ne. Šis drīzāk ir Sprūdža neuzticības balsojums Latvijas pilsoņiem, kuri netiek uzskatīti par gana gudriem, lai izdarītu izvēli.