Partiju attieksme pret referendumiem un to regulāciju ir mainīga kā gripas vīruss – cilvēki sapotējas pret vienu veidu, bet ķer cits.
Pēc otrās valsts valodas referenduma, nacionāli noskaņotie politiskie spēki atrotīja piedurknes referendumu regulācijas maiņai, lai nocirstu saknē visādu pretvalstisko elementu centienus vērsties pret valsts un nācijas pastāvēšanas pamatiem. Pašlaik notiekošais vieš aizdomas, ka referendumu ierobežošanas patiesais mērķis ir nevis šo draudu mazināšana, bet gan referenduma par eiro ieviešanu nepieļaušana. Sākotnēji valdošās partijas pievienojās ZZS ierosmei noteikt Satversmē negrozāmus punktus, par ko nevar rīkot referendumus. Valsts prezidenta šaubas par negrozāmo pantu iespējamību pirms pāris mēnešiem pilnībā gaisināja respektablā ES tiesas tiesneša Egila Levita vadītās Konstitucionālo tiesību komisijas atzinums, ka atsevišķus Satversmes pantus var noteikt kā negrozāmus, kā tas ir virknē Eiropas valstu.
Tas skaidri pateiktu, kādi jautājumi vispār ir lemjami tautas nobalsošanā un kādi ne, un noliktu pie vietas lindermanveidīgo provokācijas. Taču šīs iniciatīvas ir iebāztas atvilktnē un to vietā ar skubu izbīdīti grozījumi, kas būtiski apgrūtina jelkādu referendumu rīkošanu. Nosakot negrozāmos pantus, no eiro ieviešanas referenduma automātiski izvairīties neizdotos – lokanības vingrojumos politiķiem būtu krietni jāpārspēj ķīniešu cirka mākslinieki, lai iegalvotu, ka eiro neieviešana, turklāt tieši 2014. gadā, apdraud Latvijas valsts suverenitāti, teritoriālo integritāti vai nācijas pastāvēšanu. Toties būtiska parakstu sliekšņa paaugstināšana var bremzēt referenduma tīkotāju iniciatīvas un izdošanās iespējas. Ar eiro referenduma risku, pastāvot tik augstai sabiedrības pretestībai pret eiro vai, nedod Dievs, «euro» ieviešanu, valdošie politiķi rēķinājās jau sen. Varas ceļarullis brauc visos virzienos: apgrūtina referenduma rīkošanu, ņirgājas par citādi domājošajiem, pārplūdina publiskās informācijas telpu ar lētu (satura un formas, ne izmaksu ziņā) eiro propagandu, turklāt izmantojot politisko spiedienu uz sabiedriskajiem medijiem. Tagad tiek turpināta spēle: vara pret tautu. Politiķi ignorē savstarpējās neuzticēšanās aizu, izliekoties, ka tās nav. Ir tikai eiro. Un muļķa tauta, kurai nevajadzētu dot tiesības lemt par lietām, kuras tā saprot nepareizi.
Savu spēli spēlē arī Saskaņas centrs (SC), kura Saeimas deputāti it kā bija pauduši atbalstu Ivetas Grigules (ZZS) iniciatīvai savākt 34 parlamentāriešu parakstus par referenduma procedūras rosināšanu saistībā ar Eiro ieviešanas likumu, bet pārdomāja. SC frakcijas vadītājs Jānis Urbanovičs pēkšņi sajutis bijību pret to pilsoņu vairākumu, kas atbalstījis valdošo koalīciju, neraugoties uz pilsoņu vairākuma pretēju nostāju eiro jautājumā. Turklāt bildis, ka koalīcijai pašai esot jārosina referendums, labi zinot, ka koalīcija to nemūžam nedarītu. Otrās valsts valodas referendumu saskaņieši atbalstīja, lai neļautu krievvalodīgo elektorātā iesakņoties Vladimiram Lindermanam. Ar ZZS vai NA, kuras atsevišķi deputāti būtu par eiro referendumu (bet ne I. Grigules rosināto!), tai nav jādala elektorāts. Bet, lai tomēr saglabātu referendumu instrumentu vieglāk lietojamu citiem gadījumiem, SC parlamentārieši vērsušies Satversmes tiesā, sūdzoties, ka jaunais slieksnis ir pārāk nedemokrātisks. Likuma grozījumi Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu paredz 10 000 parakstu vietā pirmajā kārtā savākt 30 000 parakstu, bet pēc 2015. gada jau vairs tikai vienu, iniciatoru apmaksātu parakstu vākšanas kārtu uzreiz ar ne mazāk kā 1/10 daļas jeb ap 154 000 vēlētāju atbalstu.
Ne mazāk mainīga ir koalīcijas partiju līderu nostāja. 2008. gadā arodbiedrību rosināto parakstu vākšanu par vieglākas Saeimas atlaišanas noteikšanu Satversmē kā opozicionāri tolaik atbalstīja Jaunais laiks. Toreiz referendumu procedūru tagadējā Saeimas spīkere Solvita Āboltiņa kritizēja kā «laikietilpīgu un dārgu», bet toreizējais prezidents Valdis Zatlers, – kā «smagnēju mehānismu». Kas tagad padarīts vēl neceļamāks. Šāda varas divkosība un arogance eiro referendumam, kura iznākums pat varētu nebūt tik negatīvs, kā rāda aptaujas, var noskaņot pat eiro atbalstītājus.