Par ideju esamību un mērķtiecīgu to virzīšanu veselības ministri Ingrīdu Circeni varētu paslavēt, jo īpaši uz ministru vai valdības fona, kas vien bārsta reformu un valsts attīstības vīzijas bez reāliem soļiem to ieviešanai.
Bet, ja to pavada izteikta nevēlēšanās akceptēt faktus, kas apšauba vīzijās uzburto skaisto nākotni, nevēlēšanās to koriģēt, pretargumentu īpašniekus lamājot par nodokļu nemaksātāju aizstāvjiem, tad šī mērķtiecība jau var kļūt bīstama. Vēlamo uzdodot par esošo un neredzot trūkumus, kuru novēršanai vajadzīgs nevis fasādes remonts, bet iekštelpu sakārtošana, savairojušos blusu izķeršana, būve turpinās trūdēt.
Sievišķīgi aksesuāri
Par ginekoloģijas ministri mediķu vidū dažkārt dēvētā I. Circene panākusi valsts līdzekļu novirzīšanu privāti praktizējošiem ginekologiem, arī valsts apmaksātu neauglības ārstēšanu, kam trīs gados vajagot 6,9 miljonus latu. Jāšaubās gan, vai šie instrumenti būtiski uzlabos demogrāfiju – efektīvāki noteikti būtu bijuši pasākumi otrā, trešā bērna radīšanas stimulēšanai, bet, protams, ciparu izteiksmē nenovērtējama būs pāris cilvēku laime, kam šī palīdzība izrādīsies sekmīga. Vienlaikus ministres par mātes un bērna veselības gadu pasludinātajā laikā slimu bērnu vecākiem jādiedelē ziedojumi bērnu ārstēšanai un medicīnas palīgierīcēm, uz atsevišķu speciālistu konsultācijām un operācijām jāgaida nedēļām, pat mēnešiem, tāpat kā uz patoloģiju skrīningu jaundzimušajiem, kuru ārstēšana agrīnā stadijā neradītu tik smagas sekas. Kāda māte nesen stāstīja par gadījumu, kad bērnu mocījušas spēcīgas auss sāpes, bet, aizvestam uz tuvāko dienas stacionāru puspiecos dienā, palīdzība atteikta, jo darba laiks līdz 16, Neatliekamās medicīnas centrā aizcirstas durvis ar brēcienu: mēs neko neskatāmies, zvaniet 113!, pat tuvējā privātpraksē ārste atrūc, ka darba laiks beidzies, neraugoties uz lūgumiem un solījumiem samaksāt.
Degot par vienu lietu, izskatās, ka ministre nepamana citas problēmas, kuru nerisināšana tiek attaisnota ar mūžīgi trūkstošajiem līdzekļiem un nu jau arī ministres vīzijas neatbalstīšanu par veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas sasaisti ar nodokļu nomaksu, būtī
bā – speciālā veselības aprūpes budžeta ieviešanu. Veselības aprūpes finansēšanas koncepcijas projekts jau virzās pa valdības gaiteņiem, ignorējot finanšu ministra pozīciju, ka nekādi specbudžeti netiks atjaunoti
Ēnstrādnieku ēnas
Labi, štrunts par finanšu ministra grāmatvedību, ja ideja ir cēla! Bet arī VM projekts mazāk velk uz cīņu par veselības aprūpes kvalitāti un pieejamību, cik uz cīņu ar nodokļu nemaksātājiem, kuri plānveida veselības aprūpi varēs saņemt par krietni lielāku summu nekā līdz šim vai arī veicot speciālās iemaksas valsts budžetā. VM spriež un ministre ne reizi vien uzsvērusi, ka šādi «tiks veicināta arī iedzīvotāju motivācija maksāt nodokļus, tādējādi samazinot ēnu ekonomikas daļu».
Jautājums – kāpēc no nodokļu nemaksātājiem jāiekasē tikai par veselības aprūpi? Kāpēc ne arī par bērnu izglītību, ceļiem, mūsu vecāku pensijām, galu galā – par entajiem referendumiem un tautas kalpu uzturēšanu, par ko maksā pārējie? Un kāpēc nemaksātājiem liegt tieši veselības aprūpes pakalpojumus? Tad jau liedzam arī izmantot ceļus, dotēto sabiedrisko transportu, policija lai atsakās izmeklēt viņu lietas, tiesneši soda apmēru pielāgo nodokļu nomaksai, viņu bērniem prasām samaksāt par bezmaksas (nodokļu maksātāju apmaksāto) vispārējo izglītību vai pieeju budžeta vietām augstskolās! Ar nodokļu nemaksātājiem jācīnās VID un citām represīvajām instancēm, VM primāri jārūpējas par veselības aprūpi.
Turklāt izskatās, ka VM savus aprēķinus ir krietni izpušķojusi. Tā lēš, ka vajadzēs 8–10 miljonu latu pieaugumu ik nākamo gadu veselības aprūpei no IIN. IIN nemaksātāju skaits lēsts ap 128 000, bet I. Circene minējusi pat 130–170 tūkstošus. Savukārt LU ekonometrijas profesors Mihails Hazans ar zinātniskām metodēm aprēķinājis, ka nereģistrētās nodarbinātības apjoms Latvijā krītas un bez līgumiem strādājošo darba ņēmēju reāli ir labi ja 20 tūkstoši!
VM pieļauj, ka ik gadu IIN maksātāju skaits varētu palielināties par 0,5% un par līdzīgu skaitu sarukt iedzīvotāju skaits, kam būtu jāmaksā veselības apdrošināšanas iemaksas. Pat ja šie 0,5% nelegāli strādājošo legalizējas, kur ir finansiālais ieguvums? Vienkārši mainās maksāšanas vieta – pakalpojuma sniedzējam tieši, maksājot augstāku tarifu, vai valsts budžetam caur nodokļiem, cerībā, ka pie neesošā specbudžeta kaut kas iekritīs vairāk arī veselības aprūpei? Un vai ņemta vērā cilvēku emigrācija un pastāvīgi krītošais strādājošo, tātad – IIN maksātāju skaits?
Ministre mīl piesaukt un arī projektā minēti ārzemēs strādājošie Latvijas iedzīvotāji, kas te nemaksā nodokļus, bet saņem veselības aprūpes pakalpojumus. Nu kurš no ārvalstīm uz pāris dienām atbraukušais nedēļām gaida rindās pie valsts ārstiem? Vismaz mani paziņas iet pie privāti praktizējošiem ārstiem, kuru pakalpojumu cenas tomēr ir salīdzinošo zemākas nekā rietumvalstīs.
VM arī nav uzbūrusi pietiekami pievilcīgu ainu, kas liktu nodokļu nemaksātājiem legalizēties tikai tādēļ, lai saņemtu plānveida veselības aprūpi, savukārt maksātājiem sniegtu gandarījumu par nodokļu maksāšanu. Nodokļu maksātāji maksās ne mazāku maksu par pieņemšanu kā līdz šim, to pašu lielo maksu par vizīti pie speciālista vajadzīgajā laikā bez gaidīšanas rindā nedēļām vai mēnešiem, to pašu pateicības maksājumu, lai tiktu pie operācijas, saņemtu labu attieksmi un dažkārt vispār tiktu pieņemts kritiskā situācijā. Daudz neatšķiras no nodokļu nemaksātāja, saglabājoties esošajām problēmām. Izdevīgāk būs nevis nodokļu nemaksātājam individuāli ik mēnesi maksāt 20 latu vai 240 latu gadā minimālo obligātās veselības apdrošināšanas iemaksu un saņemt kaķi maisā, bet iegādāties veselības apdrošināšanas polisi privātpersonām par zemāku vai līdzīgu summu un lietot dažādus medicīnas, sporta, veselības uzlabošanas, rehabilitācijas pakalpojumus uz nebēdu.
Trūcīgie – sistēmas glābēji?
Ministrijai nav datu par to, cik no nodokļu nemaksātājiem nemaz nebūs spējīgi samaksāt nedz obligāto iemaksu, nedz paaugstināto pakalpojuma maksu. Nepilnu 12% bezdarbs Latvijā neataino nereģistrētos bezdarbniekus, kas nav iekļauti to aizsargājamo personu grupā, par kuriem obligātās iemaksas veic valsts. Piemēram, Lietuvā valsts veic iemaksas arī par personām, kas saņem valsts atbalstu sociālā pabalsta veidā, kas esošajā projektā nav plānots Latvijā. Valstī ir vairāk nekā 135 tūkstoši trūcīgās personas statusa īpašnieku, aptuveni 70 tūkstoši – garantētā minimālā ienākuma saņēmēju. Var strīdēties par to, cik no tiem ir vienkārši slaisti, cik neattīstīto nomaļu depresīvās ekonomikas vai kādu nelabvēlīgu faktoru upuri un par to, kas būtu pelnījuši valsts atbalstu veselības apdrošināšanas veidā un kas ne, bet skaidrs ir tas, ka šie cilvēki lielākoties nebūs paaugstināta tarifa maksātāji vai brīvprātīgo iemaksu veicēji. Kādi parādi krāsies slimnīcās par pacientu neapmaksātiem pakalpojumiem, kas jau tagad kopumā mērāmi miljonos?
Tādējādi apšaubāma būs arī ministres zīmēto uzlabojumu sasniegšana – rindu mazināšanās, mediķu algu palielināšana, veselības pakalpojumu pieejamības palielināšanās. Arī ēnu ekonomikas mazināšanās, ko
I. Circenes tik ļoti piesauktajā Igaunijā un Lietuvā, saskaņā ar M. Hazana pētījumu, veselības aprūpes piesaiste nodokļu nomaksai neesot taustāmi mazinājusi.
Var jau teikt, ka, piespiežot nodokļu nemaksātājus maksāt, vienalga, vai kopējā budžetā vai veselības specbudžetā, vai vairāk par pakalpojumu, tiks uzlabota arī kvalitāte. Jā, daudzas lietas ir saistītas ar naudu, kuras pieplūdums sistēmā pamatots gandrīz tikai ar cerībām, bet tikpat daudzas arī ar to vien neatrisinās.