Pēdējās dienās, mēnešos publisko telpu pāršalc viena par otru šausminošākas vēstis par Latvijas viesstrādnieku nedienām ārvalstīs. Milānā jauno, izskatīgo Mariku nogalina greizsirdīgais itāļu mīļākais, uz Ziemeļīriju izbraukušais
Kaspars sadūris savu draudzeni no Latvijas, kura ātrās palīdzības novēlotas ierašanās dēļ mirst. Visi pārsteigti – puisis šķitis miermīlīgs. No Vanšu tilta nolēkušais jaunietis iegriezies Latvijā pēc ilgākas dzīves Anglijā. Latviešu ģimenei, kas vairākus gadus strādājusi veselībai kaitīgā vidē, maksājusi nodokļus un nu, plānojot ģimenes pieaugumu, aiziet no bīstamā darba, sociālo pabalstu atteikums tiek pavadīts ar nievām un sūtīšanu atpakaļ «uz dzimto Poliju». Lielbritānijā aizturēts darba devējs, kas nežēlīgi ekspluatējis ap 30 augļu un dārzeņu vācējus no Latvijas,maksājot pat mazāk, nekā atvelk par viņu uzturēšanos lopiskos apstākļos...
Lai pārvestu mājās Anglijā atvarainā upē noslīkušo Artūru, kuram pēc darba nebija, kur citur nomazgāties, ģimene bija spiesta vākt ziedojumus, tāpat kā, iespējams, pašnāvībā aizgājušā jaunieša Edgara pārvešanai, tāpat kā darbā esošo ķimikāliju sabeigtās veselības dēļ mirušās Astrīdas pārvešanai, tāpat kā daudzu citu ārvalstīs mirušo Latvijas viesstrādnieku pārvešanai mājās. Ģimenes, kas cerēja uz papildu ienākumiem no ārvalstīs strādājošajiem tuviniekiem dzīves apstākļu normalizēšanai, nu spiestas aizņemties vai lūgt ziedot bojāgājušā pelnītāja apbedīšanai. Statistiski visbiežāk ar šādu problēmu saskaras Lielbritānijā un Īrijā strādājošo tuvinieki, kas ir loģiski, ņemot vērā lielāko viesstrādnieku skaitu šajās valstīs. Tur ir arī lielākais pašnāvību izdarījušo Latvijas valstspiederīgo skaits. Vēl nav pusgads, bet jau pārsniegts iepriekšējo gadu cilvēktirdzniecības upuru no Latvijas gada rādītājs, ik gadu ap 100 Latvijas pilsoņu slēdz fiktīvās laulības Īrijā, nereti pēc tam arī ciešot no vardarbības.
Paralēlajā pasaulē dzīvojam ar frāzēm par Latvijas veiksmes stāstu krīzes pārvarēšanā.
Protams, ir arī aizbraukušo veiksmes stāsti – gan finansiāli, gan labsajūtas ziņā, citādi nebūtu tik liela emigrācija. Tomēr, daudz ir arī bēdu stāstu ar traģiskām vai skumjām beigām, nemaz nerunājot par dažviet valstiski noteikto labklājības rādītā
ju – laimes indeksu. Cilvēki gatavi ziedot savu veselību, atteikties no ģimenes, draugiem, izmisuma dzīti. Lielākais dzinējs – kredītu jūgs, nespēja tos atmaksāt ar Latvijā nopelnīto. Diemžēl ar atpakaļejošu datumu jau paņemtā kredīta nosacījumus vairs nemainīsi, bet arī par nākotnes nosacījumu sakārtošanu, atstātā atslēgu principa vai citu civilizētu nosacījumu ieviešanu politiķi daudz pieres nerauc. Ar parunāšanu arī viss beidzās.
Daudz naskāk politiķi abstraktā līmenī stāsta par to, kā mazinās emigrāciju, atsauks svešumā mītošos. Bet kas viņiem tiek piedāvāts, ar ko viņi tiek uzrunāti? Ka varēs te pāris gados notērēt iekrāto naudu un tad atkal doties plašumos? Kur ir darbības valdības deklarācijā paustajai apņēmībai «sekmēt Latvijas valstspiederīgo atgriešanos dzimtenē»? Vai Reformu partijas pieteiktajai «valsts reemigrācijas stratēģijai» un «aktīvajiem un konkrētajiem reemigrācijas pasākumiem tuvāko piecu gadu (viens jau pagājis) laikā», kas būšot «noteicošie, vai šie cilvēki izlems savas darba un dzīves gaitas saistīt ar Latviju»? Pirms nepilna gada jaunnozīmētais reģionālās attīstības ministrs Edmunds Sprūdžs braši deklarēja: «Jādabū atpakaļ tie cilvēki, kas ir aizbraukuši, jo te no svara ir katra diena.» Kādi instrumenti radīti viņu atgriešanai, cik atgriezti? Kur ir visnotaļ interesantais Reformu partijas priekšvēlēšanu solījums par bezmaksas zemes piešķiršanu ilgtermiņa lietošanā cilvēkiem, kas pārceļas uz dzīvi laukos? Tikai apmaiņā pret koalīcijai vajadzīgajām opozīcijas balsīm balsojumā Saeimā par fiskālās stabilitātes līgumu ZZS izdevās panākt programmas apstiprināšanu valdībā, kas ļautu zemniekiem saņemt aizdevumus zemes iegādei, lai līdzekļu trūkuma dēļ tā turpmāk tik daudz nenonāktu skandināvu uzpircēju rokās. Kur ir tā jaunā industriālā politika, kur ir darba vietas laukos? Labi, ka vismaz pietika saprāta atcelt dubulto nodokļu aplikšanu tiem, kas atgriežas no ārvalstīm.
Ikreiz, lasot šausmu stāstus par latviešu viesstrādnieku nedienām ārvalstīs, šķiet, ka daudzi mūsu sprīdīši dziļi sirdī kā savu laimīgo zemi redz Latviju, vajag viņus tikai kaut nedaudz «maigi pagrūst» atpakaļ uz dzimto zemi.