Civilizētajā pasaulē, kur ieviestas personas identifikācijas kartes, pase tiek izmantota lielākoties tikai kā ceļošanas dokuments, šķērsojot valstu robežas. Latvijā jau gadus desmit runā par identifikācijas karšu ieviešanu, un tālāk par kārtējās koncepcijas rakstīšanas plāniem tikuši neesam. Kamēr valsts šo lietu nespēj sakārtot, dzīve ievieš savu kārtību.
Zinot, ka cilvēki dažādu apsvērumu dēļ ikdienā pasi līdzi nenēsā, daudzviet par personu apliecinošu dokumentu tiek akceptēta arī autovadītāja apliecība, kas būtībā aizvieto neesošo identifikācijas karti. Tā, piemēram, uzrādot autovadītāja apliecību, var pieteikties studijām augstskolās, saņemt studenta apliecību, saņemt dažādus pašvaldību, jo īpaši – sociālos pakalpojumus, kļūt par bibliotēkas lasītāju, saņemt atlīdzību apdrošināšanas aģentūrās, slēgt līgumus ar mobilo pakalpojumu operatoriem, saņemt pat atsevišķus Dzimtsarakstu nodaļas pakalpojumus, Valsts ieņēmumu dienesta izziņas par ienākumiem kredītu saņemšanai, pat slēgt biznesa līgumus un citas vienošanās. Gan privātā, gan valsts sektora dokumentos autovadītāja apliecība tiek minēta kā "cits personu apliecinošs dokuments", lai arī formāli Personu apliecinošu dokumentu likums nosaka tikai divus šā dokumenta veidus: pase un (pie mums vietējiem iedzīvotājiem neesoša) personas apliecība (pilsoņa personas apliecība, nepilsoņa personas apliecība, ārvalstnieka, bezvalstnieka, bēgļa vai personas, kurai piešķirts alternatīvais statuss, uzturēšanās atļauja, nerezidenta (..) personas apliecība). Arī senajā 1999. gada Identifikācijas karšu koncepcijā tika atzīts, ka "praktiski gan Latvijā, gan arī citās valstīs autovadītāja apliecība tiek izmantota arī kā personu apliecinošs dokuments gadījumos, kad personas apliecināšanai nav nepieciešama pase vai identifikācijas karte".
Zinot šo praksi, izbrīnīja Jelgavas pašvaldības dzīvesvietas deklarēšanas nodaļas darbinieces attieksme. Lai saņemtu izziņu darbavietai par dzīvesvietas deklarēšanu, kāds šīs pašvaldības iedzīvotājs vērsās nodaļā, uzrādot autovadītāja apliecību. Darbiniece atteicās to izsniegt, sakot, ka tā neder kā personu apliecinošs dokuments. Pēc garākas skaidrošanās viņa sāka vicināt Ministru kabineta noteikumus Iedzīvotāju reģistrā iekļauto ziņu izsniegšanas kārtība, kurā ar marķieri atzīmēts teikums, ka "fiziskā persona, pieprasot vai saņemot ziņas, uzrāda pasi vai citu personu apliecinošu dokumentu". Uz iebildi, ka tiesības ir šis cits dokuments, viņa izvilka savu trumpi – Personu apliecinošo dokumentu likumu, kurā bija glīti samarķētas vietas, kas pierādītu ne pirmajam un ne pēdējam tiesību uzrādītājam, ka šis dokuments neder.
Izlasot abus dokumentus, jāteic – ierēdnei taisnība, ja akli un pārcentīgi pilda likuma burtu. Tajā pašā laikā jājautā, kādēļ pat bankas var uzticēt savu naudu cilvēkiem, uzrādot tiesības, bet izziņas saņemšanai par jau deklarētu dzīvesvietu šis dokuments ir tik apšaubāms? Ja runa ir par drošību, tad jāteic, ka ir gan fiksēti atsevišķi autovadītāja apliecību viltošanas gadījumi, bet tādi ir arī pasēm, turklāt pēc nesenā liela apjoma neīstu pasu izsniegšanas skandāla šis arguments neizturētu kritiku, ņemot vērā tos drošības līdzekļus, kas iekļauti jaunā parauga autovadītāju apliecībās.
Turklāt, kā Neatkarīgajai skaidroja CSDD jurists Jānis Golubevs, valsts un pašvaldību iestādes savu funkciju veikšanai bez maksas var izmantot CSDD reģistru un online režīmā pārbaudīt, vai uzrādītais dokuments ir derīgs, bet pēc būtības šajā gadījumā CSDD reģistrs pat nav nepieciešams, jo galvenais, ka apliecībā minētā vārda, uzvārda un personas koda informāciju var pārbaudīt Iedzīvotāju reģistrā, un nav svarīgi, vai apliecība derīga, jo galvenais ir – vai cilvēks ir tiesīgs saņemt prasīto pašvaldības pakalpojumu.
Kā man savulaik mācīja politikas teorijā, dažkārt tieši likumu pārkāpšana ir evolūcijas virzītājspēks. Cietēja būs tā sabiedrība un valsts, kuras pilsoņi, ierēdņi būs bezierunu paklausīgi pat muļķīgiem un stagnējošiem likumiem. Tāpēc arī likumi nemitīgi tiek mainīti, jo dzīve nestāv uz vietas, jo, radot likumus, nevar paredzēt visas situācijas. Gudrs plānotājs, pirms nobruģēt celiņu, paskatīsies, kur laika gaitā cilvēki dabiski iemin taciņu, nevis nobruģē to kaut kur, kur tā neiederas, un tad tik citi iekasē naudu par zāliena mīdīšanu. Līdzīgi – ja praksē tiesības jau sen strādā kā personu apliecinošs dokuments, tad šo situāciju arī vajadzētu legalizēt, jo īpaši tad, ja tā var mazināt valsts nespējas sekas identifikācijas karšu ieviešanā. Nez vai arī labs ierēdnis ir iztapīgs visu muļķīgo normu pakalpiņš. Tā vietā, lai izziņu tīkotājiem nenogurstoši gar degunu vicinātu likumus ar svītrojumiem kādas ačgārnas normas pamatošanai, viņi labāk varētu iniciēt grozīt spēkā esošo kārtību un atcerēties, ka pirmais, kam viņiem jākalpo, ir sabiedrība, kura tiem arī algu maksā. Šāda attieksme, lai arī šķietamos sīkumos, summāri cilvēkos veido to attieksmi, kas izpaužas teicienā: "Mēs mīlam šo zemi, bet ne šo valsti", turklāt vēl spēcīgāk nekā lielie korupcijas skandāli.