Septiņus rūķīšus gaidot

 
©F64 Photo Agency

Pērn jau pirmajā tikšanās reizē ar Saeimas prezidiju Valsts prezidents Egils Levits aktualizēja ideju par Valsts padomes (Padomes) izveidi, kuras misija būtu sekmēt likumu kvalitāti vēl pirms to pieņemšanas. Iespējams, prezidents vēl nenojauta, cik ļoti šī problēma saasināsies 13. Saeimā un šajā valdībā, radot perfektu diskursu viņa lolotajai idejai. Esošās politiskās varas mazspēja un pēc vajadzības pielokāmā tiesiskuma izpratne noteikti ir kairinājums šāda konstitucionāla orgāna radīšanai, bet ne viennozīmīgi efektīvs problēmas risinātājs.

Šādas bažas arī pavīdēja 7. februārī Saeimā rīkotajā pirmajā oficiālajā diskusijā par Padomes lomu, lai arī pamatā augstajām valsts amatpersonām, jo īpaši Levitam un Satversmes tiesas priekšsēdētājai Inetai Ziemelei, bija skaidrs: Padome ir vitāli nepieciešama. Pēc Ziemeles domām, starp valstīm pieaugošās konkurences apstākļos svarīga ir valsts reputācija, kuras viens no faktoriem ir tiesiskums, vide un procesi, kuros tiek pieņemti lēmumi. Padome te dotu savu artavu, vēl pirms būtisku likumu vai Satversmes grozījumu pieņemšanas izvērtējot tos ne tikai no juridiskā, bet arī no saturiskā un valsts ilgtspējas aspekta, palīdzot Saeimai lēmumus balstīt «kvalitatīvā izejas materiālā». Tādējādi vienīgais kļūdu labotājs vairs nebūtu ST, turklāt tikai pēc likumu stāšanās spēkā un tikai no juridiskā aspekta.

Par to, ka brāķa ir daudz, liecina arī bijušā Saeimas Juridiskā biroja vadītāja, tagad ST tiesneša Gunāra Kusiņa fiksētie dati: ST likumu normu neatbilstību konstatējusi 38 spriedumos jeb 55% gadījumu, kas nozīmē, ka arī Valsts prezidenta filtrs nav nostrādājis - visus šos likumus prezidents ir izsludinājis. Ministru kabineta noteikumu neatbilstība Satversmei konstatēta 37% gadījumu, sešos gadījumos no 11 arī pašvaldību saistošo normu neatbilstība.

Protams, Padome neaizstātu ST. Levits to redz kā neatkarīgu, ar koalīciju nesaistītu vērtētāju, kurš situācijā, kad likumdošana, jo īpaši no saturiskā viedokļa, ir vāja, autoritatīvi konstatē, vai pieņemtie likumi ir ne vien legāli un atbilstoši Satversmei, bet arī veicina valsts ilgtspēju.

Izklausās skaisti. Saeimas apstiprināti, visdrīzāk prezidenta nominēti septiņi padomes locekļi ar saviem palīgiem būs no dažādiem aspektiem profesionāli, zinātniski pētnieciski izvērtējuši likumprojektu ietekmi, sinerģiju ar Satversmi un Eiropas normatīvajiem aktiem, aiztaupot lielu daļu diskusiju gan Saeimas komisijās, gan plenārsēdēs, pateikuši, kas pareizi, kas ne. Septiņi viedie, septiņi rūķīši izdarīs visu, lai Sniegbaltīte - Saeima - varētu vien atviegloti spiest balsošanas pogas, neapgrūtinot safrizēto galvu. Ja kā Francijā, ar kuras pieredzi diskusijā dalījās tās identiska orgāna vadītājs, Padome izvērtētu visus valdības sagatavotos likumprojektus pirms to pieņemšanas valdībā un iesniegšanas parlamentam, kā arī daudzus valdības dekrētus (MK noteikumus), tad tas būtu milzīgs darba apjoms, kam nepietiktu ar septiņiem rūķīšiem un pāris palīgiem. Arī Latvijā lauvas tiesu, ap 80% likumprojektu, sagatavo valdībā un tās ierēdniecībā. Gan Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, gan citi tautas priekšstāvji atzīst, ka no šīs valdības nākošo likumprojektu kvalitāte ir briesmīga, vienlaikus arī Saeimā trūkst analītiskās kapacitātes likumprojektu pienācīgai izvērtēšanai. Skaidrs, ka deputāts nevar būt eksperts visos jautājumos, par kuriem viņam jābalso, deputāts ir politiska figūra, kuram jāražo idejas, jārāda virzieni, kurp doties, bet blakus jābūt racionālai ekspertīzei, kas šīs idejas izvērtē, analizē, prognozē tās iedzīvināšanas iespējas, sekas, ietekmes. Neraugoties uz Saeimas analītiskā dienesta, Juridiskā biroja, deputātu palīgu esamību, likumdevēji sūdzas, ka analītiskais atbalsts ir nepietiekams. Jautājums arī, kas notiek Valsts kancelejā, civildienestā, kāpēc valdības saražotie likumprojekti tiek tā pelti. Latvijā jau ir daudzas institūcijas, kurām būtu jārūpējas par normatīvo aktu projektu kvalitāti, un vispirms varbūt jāpalūkojas, kā celt to efektivitāti. Vai jaunās politiskās slotas neaizslauka no šiem dienestiem zinošus, pieredzējušus cilvēkus, vai varbūt otrādi - daļa ir ērti iesēdušies un iesnaudušies? Ja tiešām ir tik katastrofāla situācija ar likumrades procesā iesaistīto atbalsta dienestu kapacitāti, vai vispirms nevajadzēja investēt tur, nevis miljonus pašpiešķirt partijām? Jo īpaši, ja kā viena no problēmām, ko likumdošanas kvalitātes kontekstā trāpīgi iezīmēja Mūrniece, ir parlamentu sadrumstalotība. Vai ar milzu valsts dotācijām partijām, kas sasniegušas 2% vēlētāju atbalsta, kas jau sadrumstalojušas parlamentu, šī sadrumstalotība netiks sekmēta vēl vairāk? Vai politiķi spēj atbalsta dienestiem dot pietiekami precīzus un saprātīgus uzstādījumus savām iniciatīvām? Varbūt par daudz ir politiķu, varbūt, Padomei uzņemoties lielā svērēja lomu, mazināsies politiķu loma? Un, ja jau tagad liela daļa likumprojektu un citu iniciatīvu nāk no valdības, varbūt nav vajadzīgi 100 deputāti? Ja Padome starpdisciplināri, no visdažādākajiem aspektiem izvērtēs likumprojektu vērtību un lietderību, ko darīs esošie dažādie dienesti? Kā minēja Kusiņš, bez jau minētajiem dienestiem Saeimā ir arī Valsts kanceleja, Tieslietu ministrijā - Normatīvo aktu kvalitātes nodrošināšanas departaments, Pārresoru koordinācijas centrs, Fiskālās disciplīnas padome un citas institūcijas, kas vērtē šo kvalitāti savas kompetences ietvaros. Neviens no šiem dienestiem neesot lieks, tieši otrādi - jāstiprina, bet, kā saka Ziemele, vajadzīgs viens neatkarīgs, kompetents, objektīvs skatījums no malas. Protams, Latvijas politiskās neuzticēšanās gaisotnē vietā jautājums, cik neatkarīgs un objektīvs tas būs, ja Padomes locekļus izvirzīs prezidents, kuru izvēlējusies koalīcija, ja tos apstiprinās koalīcija, kuras iniciatīvas tad vērtēs šī Padome. Ja Padome savu atzinumu būs sniegusi pirms likumprojekta nodošanas Saeimas komisijām, vai deputātiem vajadzētu atturēties no būtiskām izmaiņām likumprojekta skatīšanas laikā? Interesanti, kādu ieteikumu Padome dotu attiecībā uz administratīvi teritoriālo reformu - nostātos varas centralizācijas vai vietējās sabiedrības pusē? Kas būtu tās ilgtspējas kompass? Cik rūpīgi, vispusīgi un ātri tā izvērtētu apjomīgo valsts budžetu, kurš parasti ir tik degošs, ka jau tā Saeimā vienmēr tiek skatīts steidzamības kārtā?

Un vēl - ja liela daļa suverēna - tautas - nobalsojusi par priekšvēlēšanu solījumiem samazināt valsts pārvaldi, kā tas saskan ar jaunas padomes izveidi, nemazinot esošos dienestus? Jāpiekrīt Kusiņam, ka, tāpat kā pirms likumu pieņemšanas trūkst pienācīgas izpētes, arī pirms Padomes izveides jāpēta, vai šis jaunais konstitucionālais orgāns būtu efektīvākais problēmas risinājums. Jāpalūko, vai ir izsmeltas uzlabojumu iespējas esošajā sistēmā, vai tās vispār ir meklētas un vai īstajās vietās vispār tiek meklēts, vai tikai tur, kur gaišāks.